"ANTIK-WAR"

Latvijas Kolekcionāru Forums
Текущее время: 23 окт 2018 08:42




Часовой пояс: UTC + 2 часа [ Летнее время ]





Начать новую тему Ответить на тему       [ 1 сообщение ] 
Автор Сообщение  
 Заголовок сообщения: Dziedāt, dzert un karot.
СообщениеДобавлено: 26 июл 2018 10:53 
 
Не в сети

Зарегистрирован: 09 июл 2012 19:55
Сообщения: 171
Телефон: -
Металлодетектор: -
Пункты репутации: 9
ПользовательПользовательПользовательПользователь
Jānis Vītiņš piedzima 1894. gada 14. oktobrī Aizputes apriņķa Dzērves pagastā. Skolas gaitas viņš sāka Rāvas pamatskolā, mācības turpināja Činkas komercskolā Liepājā, pēcāk iestājās Pleskavas praporščiku skolā. 1915. gadā Vītiņu iesauca Krievijas armijā, no kuras mājās viņš atgriezās ar Svētā Jura krustu. Savukārt 1919. gadā Vītiņu mobilizēja Latvijas nacionālajā armijā, kur kā virsleitnants viņš demonstrēja varonību cīņās pie Bolderājas, kā arī sāka publiski uzstāties – dziedāt. Tas arī bija iemesls, kāpēc 1920. gadā pēc demobilizēšanās viņš iestājās Latvijas konservatorijā. Paralēli Vītiņš dziedāja arī Latvijas Nacionālās operas korī, kur arvien biežāk viņam sāka uzticēt solo partijas. Savukārt 1921. gadā Vītiņu par cīņām 1919. gada 3. novembrī pie Šmita un Dreimaņu mājām Bolderājas rajonā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

Jāņa Vītiņa laikabiedrs, kolēģis un arīdzan draugs operdziedātājs un rakstnieks Mariss Vētra savās atmiņās par dalību Brīvības cīņās, kas apkopotas grāmatā "Rīga toreiz...", raksta: "Biju iepazinies ar sestās rotas komandieri Jāni Vītiņu. 8. Daugavpils pulkā par viņu stāstīja leģendas. Viņš protot dziedāt, dzert un karot. Viņš allaž esot savas rotas priekšgalā. Ar pāris trakuļiem no savas rotas Spilves pļavā Jānis Vītiņš padzina lielgabalu apkalpi no ienaidnieka lielgabaliem, apgrieza stobrus un tad šāva tiem pakaļ. Jelgavā viņš iegāja pats pirmais, ieguvis zirgus un mundierus, bet neviena gūstekņa. Bija trakot iemīļots un slavināts. Nebija kareivja, kas negribētu sekot virsleitnantam Jānim Vītiņam. Kad viņš uzsāka "Ķemermiestiņu", tā izstiepās no Olaines līdz Baložiem, un viss pulks dziedāja līdzi. Ar gari, gari izstieptu "Ķemermiestiņu" divdesmitie gadi soļoja no Jelgavas uz Rīgu. Jānis Vītiņš dziedāja visskaļāk. (..) Viņš bija karavīrs, nedomāja kļūt par mākslinieku, bet iedziedājās Baltā namā vēl pirms manis."

1928. gads jaunā talanta karjerā bija lielo pārmaiņu gads, kas pavēra viņam durvis uz pasauli. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja Umberto Džordāno meistardarbs "Andrē Šenjē", kurā Vītiņš izpildīja galveno lomu, izpelnoties gan publikas un kultūras apskatnieku, gan mūzikas profesionāļu sajūsmu. Galvenais diriģents Emils Kupers, kura vadībā opera tika uzvesta, pēc Vītiņa triumfa ieteica viņam meistarību turpināt slīpēt pie profesora Džuzepes Anselmi Neapolē, pie kura iepriekš skolojies bija arīdzan Mariss Vētra, izdevumā "Ievas Stāsti" 6. jūlija publikācijā "Aizmirstībā dusošais tenors" raksta muzikoloģe Daiga Mazvērsīte.

Tiesa, Vētram, kuram sākotnēji arī bija paredzēta Šenjē loma, šis iestudējums saistās ar rūgtenām atmiņām. Savā grāmatā "Mans Baltais nams" viņš iekļāvis epizodi no operas mēģinājumiem kopā ar Emilu Kuperu, kurš "spieda pēdējos spēkus laukā": "Pēc kāda piektā vai sestā, vai desmitā izrādes atkārtojuma Kupers ienāca manā ģērbtuvē un teica: "Moris Jakovļevič, man patīk jūsu Verters. Tā vajag!" Biju briesmīgi noguris. Pat "Verterā" Kupera orķestris tā brāzmoja, ka bija izsūcis visas manas balss rezerves un manus spēkus. Biju turklāt vēl nošāvies ar garu, vecmodīgu pistoli. Dzirdot tik skaistus un retus vārdus no bargā meistara, es atspirgu un kļuvu pārdrošs. "Paldies, maestro! Bet vai jūs nevarētu ņemt "Verteru" drusku liriskāk? Es briesmīgi nogurstu. Man liekas, ka es dziedu Vāgneru, ne – Masnē." Emils Kupers neatbildēja neviena vārda, paskatījās manī, strauji apgriezās un – pazuda. Manus vārdus viņš uzņēma kā pārmetumu. Mūsu diezgan sirsnīgā draudzība bij vējā. Privātās satikšanās un privātās sarunas pārtrūka uz mūžu. Kad tuvāk nāca "Andrē Šenjē" pirmizrāde, man šo lomu atņēma un nodeva to Jānim Vītiņam."

Vētra, kurš Vītiņu visādi citādi cildināja un dēvēja par "nazi, ne vīru", apbrīnodams viņa varonīgumu karalaukā, uzskatīja, ka pats viņš būtu bijis labāks Šenjē. "Taču uz skatuves viņš tik varonīgi nejutās, un man likās, ka tomēr Andrē Šenjē man būtu padevies ticamāk."
Prasīgā maestro Emila Kupera ieteikumu Vītiņš ņēma vērā un jau 1929. gadā Milānā izpildīja Rūdolfa lomu Pučīni operā "Bohēma". Tajā pašā gadā viņš devās uz Vāciju, kur noslēdza līgumu ar Frīdriha teātri Desavā. Pēcāk tika uzsākta tūre pa Dienvidslāviju, savukārt laika posmā no 1931. līdz 1937. gadam ar skatuves vārdu Jan Witin viņš dziedāja Vācijā, Šveicē, Holandē un Somijā, tādējādi līdztekus Marisam Vētram, Rūdolfam Bērziņam un Artūram Priedniekam kļūstot par starptautiski pazīstamu un augstā vērtē turētu Latvijas tenoru.

Tiesa, karjera ārpus dzimtenes nevienam gan nebija pašmērķis, taču darbs Rietumeiropas opernamos stabilitātes un atalgojuma ziņā nebija salīdzināms ar darbu Latvijas Nacionālajā operā. 1934. gada 31. maija laikrakstā "Jaunākās Ziņas" lasāma Vētras publikācija, kurā viņš stāsta par savu tikšanos ar Bērziņu, Priednieku un Vītiņu Berlīnē: "Vītiņa madāma izcepusi brīnišķas ābolu kūkas, sagatavojusi sviestmaizes, bet satikušies pie šiem gardumiem mēs ķērāmies tikai tad, kad bijām godīgi izdziedājušies un viens otram izteikuši to, ko parasti nesaka, tas ir: to, kas nepatīk, – un, man liekas, ne tikai es aiznesīšu dzīvē vērtīgu pamācību no šīs pēcpusdienas. Dziedāja Vītiņš ar savu jauko tembru, un viņa "b" man ļāva ticēt, ka viņš šai laikā stipri kāpis. Sūrojās viņš tikai, ka radiofonā, ar kuru tikko noslēdzis līgumu Berlīnei un Drēzdenei, viņš nedrīkst uzstāties kā Latvijas Nacionālās operas dziedonis. Arī gramofona platēs jākar Desavas tenora piedeva. Žēl! Un kāpēc viņš nedrīkst? Tāpēc, ka Nacionālā opera ir viņam parādā 1500 latu, ko ieturējusi viņa slimības dēļ. Savādi! To grūti ir saprast vācu skatuves māksliniekiem."

Dzimtenē Vītiņš atgriezās trīsdesmito gadu beigās – 1937. gadā bija nolemts atkārtoti iestudēt "Andrē Šenjē". Sākotnēji viņš piekrita izpildīt titullomu, bet pēcāk atkal kļuva par Latvijas Nacionālās operas solistu, jo dēlam Gunardam bija jāsāk skolas gaitas Rīgas 2. ģimnāzijā.

1940. gads bija otrais lielais pārmaiņu gads Vītiņa dzīvē. Pēc Latvijas okupācijas jaunā vara viņam piedāvāja kļūt par operteātra direktoru, taču, būdams īstens nacionālists, Vītiņš atteicās, turklāt aicināja varas izteiktajiem piedāvājumiem nepiekrist arī kolēģus. Šajā brīdī operdziedonī atkal pamodās karavīra gars, un viņš iesaistījās jaundibinātajā pretestības kustībā "Tēvijas sargi", kur kļuva par Ārējo sakaru nodaļas vadītāju.

Kā savā pētījumā ""Tēvijas sargi": pretpadomju pagrīdes organizācija Latvijā 1940.–1941. gadā" ("Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2005") raksta vēsturnieks Jānis Viļums, šī nodaļa tika izveidota kontaktu veicināšanai ar Vācijas speciālajiem dienestiem un komunicēja ar Vācijas militārā dienesta izlūkošanas rezidentūru. Pašas kustības "Tēvijas sargi" mērķis bija cīņa pret okupāciju un Latvijas neatkarības atjaunošana militārā ceļā. Tā kā par stāšanos pretī okupantu varai pašu spēkiem nevarēja būt ne runas, "Tēvijas sargi" cerēja uz iespējamo karu starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, kuras uzvaras gadījumā, viņu skatījumā, Latvijai varētu tikt piešķirta kaut daļēja suverenitāte.

1941. gada februāra sākumā Vītiņš organizēja "Tēvijas sargu" vadītāja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studenta Vladimira Kļaviņa tikšanos ar Vācijas militārā dienesta izlūkošanas rezidentūras vadītāja palīgu Arvīdu Strunki. Ar Strunki Vītiņš iepazinās gluži nejauši – viņš bija devies uz kafejnīcu "Otto Švarcs", lai izpalīdzētu savam paziņam, nākamajam Latvijas Centrālās padomes dalībniekam Ādolfam Klīvem, un uzzinātu no tur atpūtu baudošajiem repatriācijas komisijas locekļiem par Klīves iespējām repatriēties uz Vāciju.

DELFIKultūraMūzika
Dziedāt, dzert un karot. Nepārspējamais varoņtenors Jānis Vītiņš (10)
vakar, 08:00





Sabīne Košeļeva
Sabīne Košeļeva
Kultūras žurnāliste
Follow @delfilv
Dziedāt, dzert un karot. Nepārspējamais varoņtenors Jānis Vītiņš
Foto: Rakstniecības un mūzikas muzejs
No 27. līdz 29. jūlijam jau 26. reizi Livonijas ordeņa Siguldas pilī norisināsies Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki, kuru centrālais notikums šogad būs itāļu komponista Umberto Džordāno meistardarba "Andrē Šenjē" oriģināliestudējums. Pirmo reizi Latvijā šī pasaulslavenā opera tika iestudēta 1928. gadā ar jauno mākslinieku Jāni Vītiņu galvenajā lomā. Viņa sniegums toreiz raisīja sajūsmu gan publikas, gan mūzikas profesionāļu vidū, paverot ceļu uz spožu starptautisku karjeru, taču šis fakts nebūt nav vienīgais, kas viņa vārdu pārliecinoši (un arīdzan skaudri) ieraksta Latvijas vēsturē.

Jānis Vītiņš piedzima 1894. gada 14. oktobrī Aizputes apriņķa Dzērves pagastā. Skolas gaitas viņš sāka Rāvas pamatskolā, mācības turpināja Činkas komercskolā Liepājā, pēcāk iestājās Pleskavas praporščiku skolā. 1915. gadā Vītiņu iesauca Krievijas armijā, no kuras mājās viņš atgriezās ar Svētā Jura krustu. Savukārt 1919. gadā Vītiņu mobilizēja Latvijas nacionālajā armijā, kur kā virsleitnants viņš demonstrēja varonību cīņās pie Bolderājas, kā arī sāka publiski uzstāties – dziedāt. Tas arī bija iemesls, kāpēc 1920. gadā pēc demobilizēšanās viņš iestājās Latvijas konservatorijā. Paralēli Vītiņš dziedāja arī Latvijas Nacionālās operas korī, kur arvien biežāk viņam sāka uzticēt solo partijas. Savukārt 1921. gadā Vītiņu par cīņām 1919. gada 3. novembrī pie Šmita un Dreimaņu mājām Bolderājas rajonā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

Jāņa Vītiņa laikabiedrs, kolēģis un arīdzan draugs operdziedātājs un rakstnieks Mariss Vētra savās atmiņās par dalību Brīvības cīņās, kas apkopotas grāmatā "Rīga toreiz...", raksta: "Biju iepazinies ar sestās rotas komandieri Jāni Vītiņu. 8. Daugavpils pulkā par viņu stāstīja leģendas. Viņš protot dziedāt, dzert un karot. Viņš allaž esot savas rotas priekšgalā. Ar pāris trakuļiem no savas rotas Spilves pļavā Jānis Vītiņš padzina lielgabalu apkalpi no ienaidnieka lielgabaliem, apgrieza stobrus un tad šāva tiem pakaļ. Jelgavā viņš iegāja pats pirmais, ieguvis zirgus un mundierus, bet neviena gūstekņa. Bija trakot iemīļots un slavināts. Nebija kareivja, kas negribētu sekot virsleitnantam Jānim Vītiņam. Kad viņš uzsāka "Ķemermiestiņu", tā izstiepās no Olaines līdz Baložiem, un viss pulks dziedāja līdzi. Ar gari, gari izstieptu "Ķemermiestiņu" divdesmitie gadi soļoja no Jelgavas uz Rīgu. Jānis Vītiņš dziedāja visskaļāk. (..) Viņš bija karavīrs, nedomāja kļūt par mākslinieku, bet iedziedājās Baltā namā vēl pirms manis."

1928. gads jaunā talanta karjerā bija lielo pārmaiņu gads, kas pavēra viņam durvis uz pasauli. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja Umberto Džordāno meistardarbs "Andrē Šenjē", kurā Vītiņš izpildīja galveno lomu, izpelnoties gan publikas un kultūras apskatnieku, gan mūzikas profesionāļu sajūsmu. Galvenais diriģents Emils Kupers, kura vadībā opera tika uzvesta, pēc Vītiņa triumfa ieteica viņam meistarību turpināt slīpēt pie profesora Džuzepes Anselmi Neapolē, pie kura iepriekš skolojies bija arīdzan Mariss Vētra, izdevumā "Ievas Stāsti" 6. jūlija publikācijā "Aizmirstībā dusošais tenors" raksta muzikoloģe Daiga Mazvērsīte.

Tiesa, Vētram, kuram sākotnēji arī bija paredzēta Šenjē loma, šis iestudējums saistās ar rūgtenām atmiņām. Savā grāmatā "Mans Baltais nams" viņš iekļāvis epizodi no operas mēģinājumiem kopā ar Emilu Kuperu, kurš "spieda pēdējos spēkus laukā": "Pēc kāda piektā vai sestā, vai desmitā izrādes atkārtojuma Kupers ienāca manā ģērbtuvē un teica: "Moris Jakovļevič, man patīk jūsu Verters. Tā vajag!" Biju briesmīgi noguris. Pat "Verterā" Kupera orķestris tā brāzmoja, ka bija izsūcis visas manas balss rezerves un manus spēkus. Biju turklāt vēl nošāvies ar garu, vecmodīgu pistoli. Dzirdot tik skaistus un retus vārdus no bargā meistara, es atspirgu un kļuvu pārdrošs. "Paldies, maestro! Bet vai jūs nevarētu ņemt "Verteru" drusku liriskāk? Es briesmīgi nogurstu. Man liekas, ka es dziedu Vāgneru, ne – Masnē." Emils Kupers neatbildēja neviena vārda, paskatījās manī, strauji apgriezās un – pazuda. Manus vārdus viņš uzņēma kā pārmetumu. Mūsu diezgan sirsnīgā draudzība bij vējā. Privātās satikšanās un privātās sarunas pārtrūka uz mūžu. Kad tuvāk nāca "Andrē Šenjē" pirmizrāde, man šo lomu atņēma un nodeva to Jānim Vītiņam."

Vētra, kurš Vītiņu visādi citādi cildināja un dēvēja par "nazi, ne vīru", apbrīnodams viņa varonīgumu karalaukā, uzskatīja, ka pats viņš būtu bijis labāks Šenjē. "Taču uz skatuves viņš tik varonīgi nejutās, un man likās, ka tomēr Andrē Šenjē man būtu padevies ticamāk."

Prasīgā maestro Emila Kupera ieteikumu Vītiņš ņēma vērā un jau 1929. gadā Milānā izpildīja Rūdolfa lomu Pučīni operā "Bohēma". Tajā pašā gadā viņš devās uz Vāciju, kur noslēdza līgumu ar Frīdriha teātri Desavā. Pēcāk tika uzsākta tūre pa Dienvidslāviju, savukārt laika posmā no 1931. līdz 1937. gadam ar skatuves vārdu Jan Witin viņš dziedāja Vācijā, Šveicē, Holandē un Somijā, tādējādi līdztekus Marisam Vētram, Rūdolfam Bērziņam un Artūram Priedniekam kļūstot par starptautiski pazīstamu un augstā vērtē turētu Latvijas tenoru.

Tiesa, karjera ārpus dzimtenes nevienam gan nebija pašmērķis, taču darbs Rietumeiropas opernamos stabilitātes un atalgojuma ziņā nebija salīdzināms ar darbu Latvijas Nacionālajā operā. 1934. gada 31. maija laikrakstā "Jaunākās Ziņas" lasāma Vētras publikācija, kurā viņš stāsta par savu tikšanos ar Bērziņu, Priednieku un Vītiņu Berlīnē: "Vītiņa madāma izcepusi brīnišķas ābolu kūkas, sagatavojusi sviestmaizes, bet satikušies pie šiem gardumiem mēs ķērāmies tikai tad, kad bijām godīgi izdziedājušies un viens otram izteikuši to, ko parasti nesaka, tas ir: to, kas nepatīk, – un, man liekas, ne tikai es aiznesīšu dzīvē vērtīgu pamācību no šīs pēcpusdienas. Dziedāja Vītiņš ar savu jauko tembru, un viņa "b" man ļāva ticēt, ka viņš šai laikā stipri kāpis. Sūrojās viņš tikai, ka radiofonā, ar kuru tikko noslēdzis līgumu Berlīnei un Drēzdenei, viņš nedrīkst uzstāties kā Latvijas Nacionālās operas dziedonis. Arī gramofona platēs jākar Desavas tenora piedeva. Žēl! Un kāpēc viņš nedrīkst? Tāpēc, ka Nacionālā opera ir viņam parādā 1500 latu, ko ieturējusi viņa slimības dēļ. Savādi! To grūti ir saprast vācu skatuves māksliniekiem."

Dzimtenē Vītiņš atgriezās trīsdesmito gadu beigās – 1937. gadā bija nolemts atkārtoti iestudēt "Andrē Šenjē". Sākotnēji viņš piekrita izpildīt titullomu, bet pēcāk atkal kļuva par Latvijas Nacionālās operas solistu, jo dēlam Gunardam bija jāsāk skolas gaitas Rīgas 2. ģimnāzijā.

1940. gads bija otrais lielais pārmaiņu gads Vītiņa dzīvē. Pēc Latvijas okupācijas jaunā vara viņam piedāvāja kļūt par operteātra direktoru, taču, būdams īstens nacionālists, Vītiņš atteicās, turklāt aicināja varas izteiktajiem piedāvājumiem nepiekrist arī kolēģus. Šajā brīdī operdziedonī atkal pamodās karavīra gars, un viņš iesaistījās jaundibinātajā pretestības kustībā "Tēvijas sargi", kur kļuva par Ārējo sakaru nodaļas vadītāju.

Kā savā pētījumā ""Tēvijas sargi": pretpadomju pagrīdes organizācija Latvijā 1940.–1941. gadā" ("Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2005") raksta vēsturnieks Jānis Viļums, šī nodaļa tika izveidota kontaktu veicināšanai ar Vācijas speciālajiem dienestiem un komunicēja ar Vācijas militārā dienesta izlūkošanas rezidentūru. Pašas kustības "Tēvijas sargi" mērķis bija cīņa pret okupāciju un Latvijas neatkarības atjaunošana militārā ceļā. Tā kā par stāšanos pretī okupantu varai pašu spēkiem nevarēja būt ne runas, "Tēvijas sargi" cerēja uz iespējamo karu starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, kuras uzvaras gadījumā, viņu skatījumā, Latvijai varētu tikt piešķirta kaut daļēja suverenitāte.

1941. gada februāra sākumā Vītiņš organizēja "Tēvijas sargu" vadītāja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studenta Vladimira Kļaviņa tikšanos ar Vācijas militārā dienesta izlūkošanas rezidentūras vadītāja palīgu Arvīdu Strunki. Ar Strunki Vītiņš iepazinās gluži nejauši – viņš bija devies uz kafejnīcu "Otto Švarcs", lai izpalīdzētu savam paziņam, nākamajam Latvijas Centrālās padomes dalībniekam Ādolfam Klīvem, un uzzinātu no tur atpūtu baudošajiem repatriācijas komisijas locekļiem par Klīves iespējām repatriēties uz Vāciju.

Kļaviņš un Strunke vienojās, ka vācu izlūkdienests "Tēvijas sargiem" nodrošinās naudu un ieročus, savukārt "Tēvijas sargi" sniegs informāciju par PSRS armiju. Tiesa, "Tēvijas sargi" uzstāja, ka ar ziņu vākšanu speciāli Vācijai par labu nenodarbosies. Informācija vācu izlūkdienestam tika piegādāta ar Vītiņa starpniecību.

Kad opernamā sākusies izmeklēšana, kāds no darbiniekiem izstāstījis par Vītiņa saistību ar pretestības kustību. Rezultātā 6. martā viņš tika apcietināts un apsūdzēts spiegošanā Vācijas labā. Kopumā 1941. gada maijā padomju drošības komiteja par darbošanos "Tēvijas sargos" bija apcietinājusi 70 cilvēkus, kuri visi arī tika notiesāti. 51 no viņiem tika piemērots augstākais soda mērs – nošaušana.

Jāņa Vītiņa mazmeita Baiba Grunde sarunā ar Daigu Mazvērsīti atklāj, ka vecmāmiņai Ernai (Jāņa Vītiņa sievai) mājās pie sienas bijusi fotogrāfija ar Vītiņu Andrē Šenjē lomā un viņa teikusi, ka vīru piemeklējis tāds pats liktenis kā operas varoni, kurš mira zem giljotīnas, jo aktīvi iestājās par Franču revolūciju un protestēja pret vadoņu varmācību. "Vecmāmiņa nezināja, kas ar viņu noticis, jo tolaik daudzi mākslinieki vienkārši pazuda, un dažu liktenis līdz šim nav zināms. Bet tad kāds atnesa sērkociņu kastīti ar laulības gredzenu, ko vectēvs bija izmetis no vilciena," atminas Baiba Grunde.

To, kas ar vīru patiesībā noticis, Erna uzzināja vien tad, kad pati 1949. gadā tika arestēta un izsūtīta uz lēģeri Mordvijā. Viņai tika izvirzīta apsūdzība par sadarbību ar Īles bunkura partizāniem, Klīves glābšanu no aresta, bet viņas pirmais un smagākais noziegums bija laulības saites ar tautas ienaidnieku Jāni Vītiņu. No Mordvijas viņa atgriezās 1955. gadā.

Nāvessods Jānim Vītiņam tika izpildīts 1941. gada 12. novembrī Astrahaņas cietumā. Pirms nāves varonīgais tenors esot lūdzis atļauju nodziedāt āriju no "Andrē Šenjē".


Вернуться к началу
 Профиль Отправить email  
 
 


Показать сообщения за:  Поле сортировки  
Начать новую тему Ответить на тему       [ 1 сообщение ] 

Пошлите СМС на номер 157 с текстом:
WAR TOP 1313320
что бы поднять тему.
Стоимость сообщения 0.71€

Пошлите СМС на номер 157 с текстом:
WAR COLOR 1313320
что бы выделить тему.
Стоимость сообщения 0.36€



 Подобные темы   Автор   Ответы   Просмотры   Последнее сообщение 
03.02.17 21.30 SULAS Kad, kā un kāpēc tās dzert

в форуме Архив букинистики = Bukinistikas arhīvs = Books archive

Pčelka

3

136

28 янв 2017 21:36

05.06.17. 20:00 STUDENTI DODAS ALU DZERT

в форуме Архив фотографий и открыток = Photos and postcards archive

Jago

1

121

03 июн 2017 15:45

26.10.17 21.30 V. Šteins. Kā es karot gāju.

в форуме Архив букинистики = Bukinistikas arhīvs = Books archive

Pčelka

3

134

21 окт 2017 20:28

Pirms došanās karot. 12.01.2013.plkst 20.00

в форуме Архив фотографий и открыток = Photos and postcards archive

Zanis

0

152

09 янв 2013 14:33


Часовой пояс: UTC + 2 часа [ Летнее время ]


Кто сейчас на конференции

Сейчас этот форум просматривают: нет зарегистрированных пользователей и гости: 1


Вы не можете начинать темы
Вы не можете отвечать на сообщения
Вы не можете редактировать свои сообщения
Вы не можете удалять свои сообщения
Вы не можете добавлять вложения

Найти:
Перейти:  




Powered by phpBB © 2000, 2002, 2005, 2007 phpBB Group
GetInfo: User Info
official | products | delivery | guarante | secureAndConfidence | termsAndConditions | salerPolicy | Платежи | Другая Информация |
VISA, VISA Electron, MasterCard, Maestro & SecureCode, VbV