Par dienestu Robežsardzē stāsta rezerves pulkvežleitnants Aivars Āboliņš:
„Mans tēvs, Jānis Āboliņš kā virsnieks dienēja padomju armijas zenītraķešu karaspēkā, tāpēc esmu dzimis 1965.gadā tālajā Uzbekijā. Gāju tēva pēdās, un pēc studijām Kijevas Zenītraķešu Inženieru kara skolā, kurā iestājos 1983. gadā. 1988. gadā uzsāku dienestu kā leitnants ar radioinženiera diplomu un pēc sadales nokļuvu Ukrainā. Pēc PSRS sabrukuma dienēju Ukrainas Republikas armijā, atvaļinājos un ukraiņu kapteiņa formā ierados Latvijā. 1992. gada 1. jūlijā Rēzeknes valsts dienesta pārvaldē saņēmu karavīra grāmatiņu, 24. jūlijā zvērēju uzticību Latvijai un 5. augustā tiku iecelts par Robežsargu brigādes Rēzeknes mācību centra mācību daļas priekšnieka vietnieku. No 1992. gada decembra līdz 1995. gada maijam biju minētā mācību centra štāba priekšnieks.
Kā pasniedzējs obligātātā dienesta karavīriem mācīju taktiku, kaujas šaušanu, reglamentus. Lauka mācību
laikā Janopoles poligonā organizēju nometnes administrēšanu. Ar obligātā dienesta puišiem risinājām parastās problēmas, centāmies tās atrisināt uz vietas un mācību centra teritorijā iekārtojām improvizētu aresta telpu.
Kā mācību materiālu izmantojām bijušās PSRS valsts drošības komitejas robežsargu karaspēka reglamentus.
Tos tulkojām un pielāgojām Latvijas Aizsardzības spēku noteiktajiem dokumentiem. Mācību centra virsnieku kodolu tolaik veidoja nesenie padomju Maskavas robežsargu kara skolas absolventi, Latgales puiši - Oļegs Jemašovs, Sergejs Kosorotovs, Artūrs Pētersons un identiskas skolas Alma Atā absolvents Aleksandrs Šukšins. Pēc sešu mēnešu mācībām – 1992. gadā viņiem Mālpils mācību centrā pievienojās leitnanti Arvīds Prikulis un Aivars Uzulnīks. Mācību centra priekšniekam
pulkvedim Georgam Kitajevam, un man kā viņa vietniekam, izveidojās teicamas dienesta attiecības ar pulkvedi
Viktoru Svikli no brigādes vadības. Viņš mums ļoti daudz palīdzēja mācību centra attīstībā, kā arī dažādu nodrošinājuma jautājumu risināšanā. Mēs Rēzeknē viņu savstarpēji godinājām par mācību centra „krusttēvu”.
Pēc dienesta Rēzeknē 1995. gada maijā, tiku iecelts par Robežapasardzības spēku Rīgas atsevišķā kontroles– caurlaides punkta priekšnieku. Pirms manis šo vienību vadīja Andrejs Pogrebņaks un Vilnis Noveks. Šajā gadā mēs pārcēlāmies no pirmās dislokācijas vietas Pētersalas ielā 10 uz Rīgas tirdzniecības ostas 1.eksporta rajonu, no 1996. gada augusta nosaukums bija izmainīts – Rīgas atsevišķais robežkontroles punkts. Man bija gods saņemt mūsu vienības karogu 1995.gada 13.decembrī, kad svinīgās ceremonijas laikā tas tika iesvētīts. Salīdzinoši ar Rēzeknes laiku šeit dienests bija daudz dinamiskāks un interesantāks, kopīgi veidojām jaunas nelielas struktūras plašā teritorijā.
Ja sākumā manā pakļautībā bija četri robežkontroles punkti Rīgas lidostā, pasažieru, tirdzniecības un zvejas ostās, tad pārejot Robežsardzei no Aizsardzības ministrijas sistēmas uz Iekšlietu ministriju 1997. gada 7. janvārī, kopā
mūsu vienībā dienēja jau vairāk kā 300 robežsargi. Uzsākām 1996. gada vasarā organizēt peldošo līdzekļu dienestu. Izveidojām robežkontroles punktus Bolderājā, Mērsragā, Rojā un Skultē, 1997. gada janvārī arī Lielupē. Šajā gadā atvadījāmies no obligātā militārā dienesta puišiem, palika tikai virsdienesta karavīri. Veidojot nosauktajās vietās robežkontroles punktus, mēs saņēmām ļoti labu atbalstu no pašvaldībām. Darbiniekus šajos nelielajos posteņos rekrutējām no vietējiem cilvēkiem, kuri pēc vairāku mēnešu apmācības tika iecelti amatos.
Mana Āboliņu dzimta trīs paaudzēs ir sargājusi Latvijas robežu – mans tēvs Jānis agrāk komandēja
2. Viļakas robežsargu bataljonu un atvaļinājās kā pulkvedis. Pats dienestu robežsargos pabeidzu 2008. gadā, mans dēls Rolands tagad turpina vectēva un tēva iesākto darbu. Arī mans jaunākais brālis Andris turpina dienēt – viņš Rēzeknē ir Robežsardzes koledžas priekšnieka vietnieks, pulkvedis.”
http://virsnieki.lv/wp/wp-content/uploa ... OmcVggLhVY