ANTIK-WAR.LV

No 1991.gada 13.decembra Aizsardzības ministrijas sastāvā izveidoja robežsargu bataljonus , atsevišķos kontroles – caurlaides punktus un macibu centrus.
https://www.archiv.org.lv/apraksti/F/LV ... 538_VI.pdf

1991. gada janvārī Latvijas Republikas Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadībā notika brīvprātīgo reģistrācija robežapsardzības spēku izveidei. Paralēli darbojās brīvprātīgo vienības “Latvijas Nacionālās neatkarības kustības īpašie brīvprātīgie kārtības sargi” un “Latvijas Tautas frontes kārtības sargi”. Nereti šo formējumu dalībnieki vēlāk turpināja dienēt valsts bruņotajās struktūrās. Pēc 1991. gada Augusta puča mēģinājuma kā brīvprātīgs sabiedrības pašaizsardzības formējums tika dibināta Zemessardze. Iesākumā regulāro bruņoto spēku izveidei trūka politiskā atbalsta, pie tam Latvijas teritorijā vēl atradās Krievijas Federācijas bruņotie spēki, līdz ar to sākotnēji kā politisks un militārs solis 13.11.1991. tika izveidota Aizsardzības ministrija. 22.11.1991. tika dibināti Aizsardzības spēki, kuru sastāvā ietilpa vēlākā (ar 13.12.1991.) Robežsargu brigāde (tajā skaitā arī Vārves mācību centrs un Siguldas sakaru mācību centrs), Štāba bataljons, Izlūkdesanta bataljons, Liepājas jūras spēku divizions, Aviācijas bāze un Mālpils mācību centrs. No Aizsardzības ministrijas apakšstruktūrām skaitliski vislielākā bija Robežsargu brigāde – 02.01.1992. apstiprinātajā štatu sarakstā no 2452 štata vienībām 2309 bija atvēlētas tieši robežsargiem.

"SDD ( Sabiedrības drošības departaments) nāca pie secinājuma, ka pirmām kārtām valstij vajadzīgi robežsargi. 1990. gada beigās, kad bija Ivara Godmaņa valdība, Iekšlietu ministrijai tika uzdots izveidot Robežsardzes departamentu, bet tas netika izveidots. Latvija 4. maijā bija pasludinājusi Neatkarības deklarāciju, pamazām uz robežas stājās muitnieki, reizēm tur aizsūtīja kādu policistu, reizēm brīvprātīgo vienību pārstāvjus. 1991. gada maijā mēs redzam, ka nekas nenotiek! IeM ir gatavas struktūras, tehnika, ieroči, štati, apmācīts personāls, juristi u. tml., varētu to departamentu izveidot, bet nekas nenotiek.1991. gadā, mēs uzskatījām, ka robežsardze jāsāk veidot atsevišķi, ārpus Iekšlietu ministrijas. IeM bija sašķelta. 1990.—1991. gadā bija sanāksmes, kad es pats biju klāt, kur vieni bija par «Līdztiesību», otri — par atbalstu Latvijai! Tāpat kā prokuratūra bija sašķelta! Tāpat jau bija daudz problēmu, bet zināmā mērā robežsardzē tika atlasīti cilvēki, kas nebija tik daudz saistīti ar IeM problēmām. Uz Latvijas robežas OMON izvērsa demolēšanas, dedzināšanu, muitniekus un brīvprātīgos sēja pie bomjiem, piekāva. Un tad, 1991. gada maija beigās Augstākā padome uzdeva SDD uzsākt robežsargu apmācību un veidot posteņus. Mēs pagriezām SDD darbību, ka ir jāformē robežsardze. Izstrādājām štatus, finanšu aprēķinus un apmācības dokumentus robežsargu formējumiem.
Izstrādājām plānus par robežsardzes posteņu izveidi un izvietojumu, sākām rīkoties, bet — štati uz papīra, finansējuma nav! Pagāja jūnijs, jūlijs, bet augusta sākumā Jūrmalā bija valdības izbraukuma sēde par valdības darbības programmu katrā nozarē. Bija darba grupa arī par drošības un aizsardzības jautājumiem un par robežsardzi. Darba grupā bija E. Lošaks, Ē. Tilgass, vēl kāds no IeM un SDD. Katra nozare valdības sēdē nāca ar savu piedāvājumu, kā tai jāattīstās. Man toreiz neizdevās aizstāvēt, ka SDD jāattīsta robežsardze. Tajā valdības sēdē, būtu interesanti atrast protokolu, bija ierakstīts, ka robežsardzes uzdevumiem IeM jāizveido policijas bataljons. Laiks bija zaudēts, atkal bija jāatgriežas pie tā paša jautājuma, ka robežsardze jāveido. Tas viss atkal apstājās, un tad notika pučs!
29. augustā tika dots valdības rīkojums SDD — jāsāk veidot Robežsardzi! Mēs muļļājāmies pusgadu no marta līdz augustam! Baidījās kaut ko jaunu veidot! Tas stāvoklis bija tāds, ka OMON ārdījās. Ja uzliksim vāji sagatavotus puikas uz robežas, kas notiks ar viņiem! Līdz augustam bija arī jautājums, cik tas formējums būs oficiāls un kā uzvedīsies PSRS struktūras, jo šeit bija armija un Valsts drošības komiteja. Tikai pēc tam, kad notika pučs, sākās reāla darbība. Vienīgā lieta, ko mēs līdz pučam bijām panākuši — piekrišanu, ka Mālpilī būs mācību centrs. Tas bija domāts karavīriem un brīvprātīgo vienībām, bet pēc 21. augusta mēs to pagriezām kā Robežsargu instruktoru mācību centru. Tur mēs savācām pirmās grupas ar karavīriem, seržantiem, kas bija dienējuši padomju armijā, un sākās robežsargu instruktoru apmācība.1991. gadā, mēs uzskatījām, ka robežsardze jāsāk veidot atsevišķi, ārpus Iekšlietu ministrijas. Katrā robežsardzes bataljonā jau līdz pučam bija apzināts komandieris un štāba priekšnieks, ka arī atsevišķi štāba darbinieki, visi ar dienesta pieredzi. Kad septembrī vajadzēja zināt, kur mēs robežsargus liekam, tās vietas jau bija apzinātas. Tie cilvēki no departamenta izvēlētajiem jau novembrī sāka bataljonu štatu kandidātu apzināšanu un decembrī bija iecelti par bataljona komandieriem. Gribu palielīties, ka visi komandieri bija izvēlēti samērā veiksmīgi, veiksmīgi izveidoja dienestu un ilgāku laiku tika galā ar saviem pienākumiem, bija tikai viena kļūdiņa — Daugavpilī. Tur bija pieredzējis virsnieks, bet viņam laikam bija darīšana ar VDK, tāpēc viņš ātri tika nomainīts.
Pārējie visi pazīstami — Jānis Virsis Valmierā, Jānis Āboliņš Viļakā, Imants Daugerts Ludzā, Gustavs Kalniņš Jelgavā, Armands Pauris Liepājā, Juris Pluščevskis Ventspilī, Rīgā V. Sviklis, R. Kazradzis u.c. Ivars Redisons pēc tam bija brigādes komandieris. Viss, ko mēs bijām sastādījuši, kādi bataljoni un kādi komandieri, kad Tālavs Jundzis nāca, bija gatavs apstiprināšanai.''