|
1944. g. februāra sākumā pltn. J. Grosbergs saņēma no Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba pavēli uzsākt 2. latviešu policijas pulka, formēšanu. Pltn. Grosbergs savās pavēlēs rakstīja: „Latviešu leģiona Liepājas policijas pulks”.
Pulka vienības Bolderājā 1944. g. 4. februārī apmeklēja ģen. Bangerskis. Par šo apmeklējumu dienesta atzīmē kapt. Ziemelis cita starpā raksta:
25. bataljonu komandē pltn. Plikausis, adjutants kapt. Šteinbriks. Sastāvs: 302 kareivji, 96 instruktori, 11 virsnieki. Visi grib pāriet Leģionā. Notiek pārbēgšana ar visiem ieročiem. Viņi aizejot Marijas ielā 16 un komisijā piesakoties kā nedienējuši. Visi cenšas tikt uz aktīvām vienībām Leģiona divīziju un brigādi. Ģen. Bangerskis vēlas, lai bataljons sniedz sarakstus par instruktoriem, kuri cienīgi tikt paaugstināti par leitnantiem un kuri paaugstināmi pēc īslaicīgu kursu beigšanas. Paredzēts vācu apbruņojums, bet tas nav saņemts. 5.2.44. blt. jābūt „marša kārtībā”.
1944. gada jūlija mēneša pirmajās dienās II bataljona komandieri pltn. Plikausi nomainīja pulka prettanku lielgabalu rotas komandieris kapt. Gūtmanis.
1944. .gada marta mēneša pirmajās dienās, kad visas pulka vienības bija nonākušas noteiktos rajonos, pulka štābs 3. martā novietojās Borkoviču miestā., pie Daugavpils—Polockas dzelzceļa, apmēram 7 km ziemeļaustrumos no Disnas pilsētas. Bataljoni novietojās katrs savā rajonā, apm. 50 km platā un 20 km dziļā joslā, pie kam labā spārnā, apm. 20 km no Daugavas, šīs upes kreisajā krastā atradās IV bataljons, centrā pa labi I bataljons Daugavas labajā krastā, centrā pa kreisi II bataljons ziemeļos no dzelzceļa, bet kreisajā spārnā un izvirzīts stipri pa kreisi III bataljons. Šī bataljona novietošanās rajonā visas ēkas bija nopostītas, kamdēļ bataljonam nācās ierīkot sev zemnīcas mežā. 1944. gada marta mēneša sākumā saformējās vācu kārtības policijas brigādes štābs, kam operatīvā ziņā līdz 1944. g. maija mēneša sākumam bija padoti 2. un 3. latviešu policijas pulki. Pēdējais ieradās Borkoviču stacijā 1944. gada marta mēneša vidū un novietojās rajonā ziemeļos no 2. pulka.
1944. gada marta mēneša otrā pusē vācu brigādes štābs (Grenzsicherungsstab Oberst Illas) sarīkoja pirmo mežu tīrīšanas akciju 3. pulka darbības rajonā. Šinī pasākumā piedalījās abi latviešu pulki, pie kam 3. pulkam nācās nosprostot mežu rajona dienvidaustrumu malas.
16. un 17. martā 2. Liepājas policijas pulks piedalījās akcijā pret bandītiem Bolotņiku, Serebrjansku, Kovaļu, Dubiņino rajonā. Nākošā šāda, jau plašāka mēroga akcija pret teroristiem notika aprīļa mēneša sākumā. Pulka uzdevums tad bija no dienvidiem Nēveles virzienā,, uz ziemeļaustrumiem ejošā ceļa virzienā lauzties cauri teroristu ieņemtajam un aizstāvētajam mežu masīvam rietumu virzienā uz Osveju, nosprostojot teroristiem izlaušanos ziemeļu virzienā. Kaimiņu vienības uzbruka pa mežiem ziemeļu virzienā. Pulka labajā spārnā darbojās viens bataljons no 3. pulka, kurš bija piedalīts 2. pulkam.
4. aprīlī pulka bataljoni viens pēc otra devās gar paredzēto ceļu mežā. Pār šo vienīgo ceļu gandrīz visā tā garumā teroristi bija sagāzuši simtgadīgus kokus, pie kam mežā bija dziļš sniegs, temperatūra zem nulles, ēku nekādu. Sasniedzot darbības joslas, bataljoni pagriezās pa kreisi pret dienvidiem. Vezumi bataljoniem nevarēja sekot, bija jāiztiek ar rokas ragaviņām un nedaudzām slēpēm. Pulka komandpunkts novietojās pie ceļa zaru būdās apmēram savas darbības joslas vidū. Šīs joslas platums bija apmēram 12 km. Par spīti šiem ārkārtējiem apstākļiem bataljoni nonāca izejas stāvoklī noteiktā laikā. Otrā dienā, virzoties pa mežiem dienvidus virzienā, teroristu nopietnāko pretestību nācās pārvarēt pulka II bataljonam, kas uzbruka centrā. Līdz vakaram šis bataljons ieņēma pretinieka samīnētu bunkuru pozīciju. Turpmākā operāciju gaitā bataljona vienībām nācās likvidēt atkārtotos pretinieka izlaušanās mēģinājumus.
9. aprīlī, 6-tās dienas vakarā, akciju izbeidza, un vienības atgriezās savos pastāvīgajos novietojumos. Kamēr vēl mežā valdīja dziļa ziema,, laukos bija jau iestājies pēkšņs pavasaris un ceļi bija kļuvuši jau iestājies pēkšņs pavasaris un ceļi bija kļuvuši gandrīz nelietojami, kas tā jau nogurušām un neēdušām vienībām uzlika jaunus pārbaudījumus. Veicamā ceļa garums bija 20—30 km, pie kam IV bataljona ceļu, apm. 60 km, saīsināja dzelzceļa transports.
Tikko pulks bija atgriezies vecajā novietojumā, tas saņēma uzdevumu doties atkal jaunā pasākumā, pārceļoties pāri Daugavai pie Disnas.
Borkoviču stacijā 5. aprīlī bija pienākuši 4 vagoni ar vācu ieročiem un munīciju pulkam, kas bija paredzēti līdzšinējo krievu ieroču apmaiņai. Sūtījumā bija vācu šautenes, vairums pilnīgi jaunas, kā arī ložmetēji, mīnas, rokas granātas, šauteņu un ložmetēju patronas. Bija iestājies pavasara atkusnis. Jauno apbruņojumu neizbraucamo ceļu dēļ nevarēja bataljoniem piegādāt, jo tie atradās izklaidus līdz 25 km attālumā no pulka štāba pie Borkoviču stacijas. Tā, ka pulkam 13. aprīlī bija jādodas uz Vetrino rajonu, tad ieročus un munīciju pārsūtīja caur Polocku uz Vetrino staciju.
Pulka karavīri par jaunajām šautenēm bija sajūsmināti, bet ložmetējus, poļu ražotus, pulka ieroču virsnieks nepazina un ieteica bataljoniem tos neņemt, bet palikt pie pazīstamiem „makšiem”. Vēlāk tomēr noskaidrojās, ka jaunie ložmetēji nav vecs poļu ražojums, bet jaunākie, ar ūdeni dzesināmie, Browninga ātršāvēji (līdz 1100 šāvienu minūtē), ko līdz 1939. g. uzskatīja par vismodernākajiem tam laikam. Ar šiem ložmetējiem bija apbruņoti arī Latvijas aviācijas pulka ātrie iznīcinātāji. Pēc noskaidrošanas ložmetējus pieņēma, kas gan karavīros radīja neapmierinātību, jo viņi nepazina ne to konstrukciju,, ne labās īpašības.
13. aprīlī, pulkam pienākot pie Daugavas, izrādījās, ka sākusies strauja ledus iešana. Vācu pontonieri pulka vienības tomēr pārcēla bez starpgadījumiem. Šai teroristu apkarošanas akcijā piedalījās arī vienības no vairākām vācu divīzijām, visi 3 latviešu policijas pulki un 5. robežapsardzības pulks. 2. Liepājas policijas pulka uzdevums bija ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas apm. 10 km platā joslā gar dzelzceļu Vetrino rajonā, aizsprostojot teroristiem atkāpšanās ceļu ziemeļu virzienā. Pa labi no pulka vienībām atradās robežapsardzības pulks un pa kreisi 3. latviešu policijas pulks. Teroristu kodols šeit sastāvēja no 1941. g. vasarā iznīcināto sarkano divīziju atliekām, kas bija izvairījušās no gūsta un palikušas mežos. Tādēļ arī kaujas ar teroristiem šinī rajonā bija ļoti smagas.
Teroristi 12 km dienvidos no Vetrino stacijas bija pilnīgi ielenkti, bet, tā, ka tie bija izbūvējuši stipras aizstāvēšanās pozīcijas ar šķēpeļu grāvjiem un bunkuriem, tad vadība neriskēja uzbrukumu sākt bez artilērijas palīdzības. Tikai pēc 4 dienām pienāca no netālās frontes Polockas rajonā trīs lauku artilērijas baterijas, bruņotais vilciens un dažas pionieru daļas.
Uzbrukums teroristiem sākās no tuvējās Polijas teritorijas ar artilērijas uguni, šaujot tiešā tēmējumā teroristu bunkuru lūkās. Pēc artilērijas uguns pārtraukuma uzbrucēju vienības devās uz priekšu, bet teroristi neatbildēja ar atvairās uguni. Bunkuros uzbrucēji atrada tikai kritušos. Teroristi bija savilkušies mazākā centrā un to stipri nocietinājuši.
Teroristi mēģināja izlauzties no aplenkuma. Viens tāds izlaušanās virziens bija uz ziemeļiem pāri purvam, ko apsargāja I bataljons. Purvu šķērsoja kanāls,, ko 24. vācu divīzijas pionieri aizsprostoja, purvu pārpludinot. Nakts bija lietaina un tumša. Pēc pusnakts sākās teroristu uzbrukums I bataljona 1. un 2. rotai,, kas bija ieņēmušas apsardzību purva malas sādžās. Abu rotu vidū bija neliela sprauga, pa kuru teroristi lauzās uz purvu. Taču pārplūdušo purvu tie nevarēja šķērsot un bija spiesti griezties atpakaļ. Tie tad uzbruka abām rotām no mugurpuses, bet, tā, ka svīda jau gaismiņa, tad rotas bez sajukuma mainīja pozīcijas un uzbrucējus sekmīgi atvairīja. Daļa teroristu izlauzās atpakaļ savā bāzē, bet uz kaujas lauka palika 42 krituši un kādā šķūnī 15 ievainoti teroristi.
Smagi bija jācīnās arī pulka III bataljonam, kas atradās kreisajā spārnā. Lai varētu izvirzīties 1 2 km uz priekšu un ieņemt norādīto līniju, to atbalstīja bruņotā vilciena artilērija. Pretinieks cīnījās labi izbūvētās bunkuru pozīcijās, kurām pieejas, kā arī apkārtējie ceļi bija mīnēti. No mīnas uzsprāga gaisā viena no bataljona virtuvēm, kas veda pusdienas karavīriem. Uz mīnas uzbrauca arī kāda vācu pulkveža automašīna. Tas viss notika par spīti tam, ka mīnu meklētāju komandas apvidu bija jau pārmeklējušas.
Nākošā naktī sākās otrs uzbrukums teroristu centram. To ievadīja spēcīga artilērijas uguns. Saulei lecot, teroristu pretestība apsīka. Uzbrucēju vienības,, no sādžas uz sādžu ejot, saņēma 300 gūstekņus, daļu sarkanarmijas formās. Tie stāstīja, ka viņi uz šo rajoni atvesti lidmašīnās. Ieguvumā bija arī daudz dažādu trofeju vairāki prettanku lielgabali, veselas noliktavas ar munīciju, pārtiku un apģērbiem, nebojāta radio stacija un vairāki maza formāta raidītāji-uztvērēji ar šifrām.
Vācu 24. divīzijas sakarnieki ar gūstekņu palīdzību izsauca dažādas krievu sakaru centrāles un labā krievu valodā pieprasīja teroristiem papildspēkus un munīciju, ko krievi arī apsolīja. Nākošā naktī virs teroristu bij. nocietinājumiem dūca krievu lidmašīnas. Tās riņķoja ilgāku laiku, bet, nesagaidījušas attiecīgos signālus, izmeta savādus apgaismošanas signālus, kas uzliesmoja līdzīgi zibenim.
Šī akcija beidzās 1944. g. maija sākumā, un pulks gājiena kārtībā pa jau daudz maz nožuvušiem ceļiem atgriezās vecajā novietojumā ap Borkovičiem. Bija iznīcināts lielākais teroristu centrs vācu frontes aizmugurē kopš 1942. gada. Ārpus šī centra tuvākā apkārtnē teroristi nelika sevi manīt. Tuvojās sādžās iedzīvotāji dzīvoja netraucēti. Arī vāciešiem svarīgo dzelzceļu līniju Polocka—Molodečno teroristi netraucēja. Liekas, ka šī teroristu centra uzdevums bija izsūtīt instruktorus ar pavēlēm par teroristu darbību visā plašajā vācu armijas aizmugurē.
Pulka zaudējumi līdz 1944. g. maija mēnesim bija: 1 virsnieks un 3 kareivji krituši un 4 kareivji ievainoti.
Sekmīgai apmācību veikšanai pulku no 22.—24. maijam pārvietoja pa dzelzceļu uz Burtnieku, Alojas, Matīšu un Dikļu rajonu. I bataljons novietojās Burtnieku skolā, II bataljona — Matīšos, III bataljons Dikļu biedrības namā un IV bataljons — Dauguļu skolā, bet pulka štābs ar tam tieši padotām vienībām Burtnieku muižā. Te pulkam pievienojās arī pulka prettanku lielgabalu rota kapt. Gūtmaņa vadībā, kas bija saformējusies Bolderājā. Tās apbruņojumā bija 3 cm čehu armijas prettanku lielgabali. Visās pulka vienībās apmācības izdarīja ļoti intensīvi pēc saīsinātas 6 nedēļu apmācības programmas.
1944. g. jūlija sākumā pēc Armijas grupējuma NORD lūguma Himlers uzdeva ģen. Jekelnam saformēt un vadīt vienu kaujas grupu, sastāvošu no policijas un robežsargu vienībām, Latvijas—Polijas robežas rajonā. 7. jūlija pavēlē ģen. Jekelns noteica šīs kaujas grupas uzbūvi un sastāvu. Tā bija paredzēta no 3 apakšgrupām :
1. SS-oberf . Krukenberga vadībā ar vienu vācu pol. pulku, 3. Latviešu pol. pulku un 2. igauņu policijas pulku;
2. SS-oberf . Knappa vadībā ar 2., 4. 5. un 6. robežsargu pulku;
3. pltn. Meijas vadībā ar 1. un 2. latviešu pol. pulku un 8. pol. tanku rotu.
Visām trim apakšgrupām sapulcēšanās bija noteikta Dukstā, kur atradās arī kaujas grupas štābs.
1944. g. jūlija sākumā 2. Liepājas latviešu brīvprātīgo pulks saņēma pavēli 6. jūlijā sākt uzlādēties dzelzceļa ešelonos un pārvietoties uz Zemgales stacijas rajonu, un stāties vācu policijas operatīvā štāba rīcībā. Pirms došanās uz Zemgales rajonu pulku papildus vēl apbruņoja ar veca tipa vācu ložmetējiem, Kror sistēmas patšautenēm un tanku dūrēm.
Norādītā vietā vispirms ieradās IV bataljons, tad I, II un III bataljons. Pirmās ieradušās vienības saņēma nevis vācu policijas štāba., bet gan vācu 22. kājnieku divīzijas komandiera pavēli doties gar Daugavpils Viļņas dzelzceļa malu uz dienvidiem no Zemgales stacijas un atslogot šīs divīzijas vienības, kuras, ienaidnieka pārspēka spiestas, atejot ziemeļrietumu virzienā.
Pulka vienības nepaspēja šo pavēli izpildīt, jo, kad pulks laikā no 9. 10. jūlija rītam bija pilnā sastāvā ieradies Polijas robežstacijā Turmontos, tas saņēma jaunu pavēli ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas abpus Daugavpils Viļņas dzelzceļa līnijai apm. 14 km dienvidos no Zemgales stacijas, lai dotu iespēju vācu 22. kājnieku divīzijas vienībām atrauties no ienaidnieka un sakārtoties.
Pulka iecirknis bija apm. 10 km plats, ar kreiso flangu pieslienoties Drisvjātu ezeram. Smagumpunkts bija dzelzceļa un līdztekus tam ejošajā lielceļa rajonā. Bataljoni savus aizstāvēšanās iecirkņus ieņēma šādā kārtībā: pa labi IV bataljons, samērā pasīvā iecirknī, centrā, abpus dzelzceļam II (bij. 25.) bataljons ar prettanku lielgabalu rotu. Pa kreisi, pieslienoties ar kreiso flangu Drisvjātu ezeram, pulka I (bij. 22.) bataljons. III bataljons atradās pulka rezervē, un tā uzdevums bija sagatavot pretuzbrukumus,, kā arī nodrošināt salaidnē ar kaimiņu pa labi 2. Robežapsardzības pulku pltn. Jansona vadībā. Šeit uz pozīciju aizmuguri veda labs ceļš. Pulka komandieris 10. jūlija vakarā, apmeklējot bataljona kaujas iecirkņus, deva rīkojumu IV bataljona komandierim turēt 2 rotas rezervē, kuras nebija izlietojamas bez pulka komandiera piekrišanas. Apmeklējot 2. Robežapsardzības pulka komandpunktu, pulka komandieris vienojās ar šī pulka komandieri par uguns sakariem pulka salaidnē. Telefona sakari pulka štābam bija tikai ar I un III bataljonu. Pulka komandpunkts, saskaņā ar vācu 22. kājnieku divīzijas komandiera pavēli, novietojās Bērenhofas muižiņā pie dzelzceļa, apm. 600 m no GKL. Šis komandpunkta seklais novietojums bija par iemeslu tam, ka, ienaidnieka uzbrukumam attīstoties, pārtrūka sakari starp pulka komandpunktu un II un III bataljonu. Papildsakaru punktu izveidošanai dziļāk pulka aizmugurē trūka sakaru līdzekļu, kā arī personāla. Pēcpusdienā sakari pārtrūka arī ar IV bataljonu. Tiešu sakaru ar artilērijas pulku komandieriem vispār nemaz nebija. Priekšējie novērotāji artilērijai bija tikai I bataljona iecirknī. Artilērijas uguns atbalstu varēja sniegt tikai 2 — 3 vieglās baterijas, kā arī vācu bruņotais vilciens. Līdz tumsai vienības bija paspējušas izrakt un nomaskēt strēlnieku un automātisko ieroču ligzdas.
Drīz pēc tumsas iestāšanās sākās pastiprināta ienaidnieka kaujas izlūkošana, kura pēc pusnakts pārvērtās ienaidnieka lielāku vienību uzbrukumā visā pulka frontē,, gan bez artilērijas pabalsta. Pirmie ienaidnieka uzbrukumi tika atsisti, bet turpmāko uzbrukumu rezultātā starp I un II bataljonu radās sprauga,, kurā sāka ieplūst ienaidnieka vienības. Pārrāvuma likvidēšanai izsūtīja IV bataljona agrāk pieminētās 2 rezerves rotas. Tās pārrāvumu ierobežoja, bet sakarus ar II bataljonu tomēr neizdevās atjaunot. Gaismai austot, ienaidnieka spiediens visā pulka frontē pastiprinājās, stipras ieroču, galvenā kārtā mīnmetēju uguns pavadīts. Iezīmējās arī ienaidnieka 3 galvenie uzbrukuma virzieni: pirmais pret pulka labo flangu, pēc kaimiņa — 2. Robežapsardzības pulka kreisā spārna sadragāšanas, otrais pulka centrā, dzelzceļa rajonā, un trešais pulka kreisajā spārnā. Uzbrūkošā ienaidnieka spēku stiprumu precīzi neizdevās konstatēt. Gūstekņu minētās vienības piederēja 2 krievu divīzijām. Stiprais kaujas troksnis pulka labajā flangā, pie ceļa, kur atradās pulka III bataljons, pakāpeniski attālinājās uz mūsu aizmuguri. Tā, ka ceļš, kas veda uz III bataljonu, gāja caur mūsu GKL, tad sakari ar minēto bataljonu pārtrūka. Bataljons, ienaidnieka pārspēka spiests, atgāja ziemeļu virzienā. Arī IV bataljons savas pozīcijas nespēja noturēt un ar kauju pakāpeniski atgāja. II bataljons dzelzceļa un lielceļa rajonā savas pozīcijas nemitīgā cīņā zem stipras krievu uguns noturēja līdz vēlai pēcpusdienai, kad karavīri vairs neizturēja un sāka atiet. Viens no galvenajiem šīs atkāpšanās iemesliem bija gandrīz pilnīgs automātisko ieroču trūkums, kuri bija vai nu ienaidnieka uguns samaitāti, vai arī paši sabojājušies, pie kam pulkam trūka rezerves daļu, ar ko apmainīt sabojātās. Pulka komandieris nolēma izveidot jaunu pretošanās pozīciju Bērenhofas dienvidus malā. Pulka komandpunkta virsniekiem enerģiski līdzdarbojoties, jaunā pozīcija norādītā līnijā arī tika ieņemta un noturēta līdz nākošās dienas rītam. Pulka I bataljons pulka kreisajā spārnā cīnījās pilnīgi patstāvīgi. Vairākus ienaidnieka iebrukumus aizstāvēšanās pozīcijā, kā arī flangu apdraudējumus bataljons ar prettriecieniem likvidēja un tā noturējās savās pozīcijās līdz šīs kaujas beigām vakaram. Vācu bruņotais vilciens darbojās atklātā apvidū un ilgi pulkam uguns atbalstu nevarēja sniegt. Arī vācu artilērijas pabalsts nebija iespaidīgs, ievērojot vājos sakarus ar pabalstāmo pulku, nelielo bateriju skaitu un ierobežoto munīciju. Pēc atkāpšanās gājiena vācu artilērija nebija paspējusi arī par jaunu sapulcēties un noorganizēties.
Pievakara pulka iecirknī dzelzceļa rajonā sāka pienākt vācu 22. kājnieku divīzijas vienības, kas vakarā pārņēma 2. latviešu policijas pulka kaujas iecirkni, pie kam pulka vienības tomēr palika nenomainītas. Vācieši tanī pašā vakarā izdarīja pretuzbrukumu gar dzelzceļa malu ar vienu bataljonu, bet tas panākumus nedeva. Vakarā ienaidnieks koncentrēja savas smagās artilērijas uguni pret Bērenhofu. Šeit krievu artilērijas uguns iznīcināja vācu pārsienamo punktu ar daudziem ievainotiem.
Noturot Bērenhofas Drisvjātu ezera aizstāvēšanas pozīciju visu 11. jūlija dienu, 2. Liepājas policijas pulks bija devis iespēju vācu 22. kājnieku divīzijai sakārtoties un ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas. Minētās divīzijas komandieris savu atzinību pulkam izteica ar pulka komandiera apbalvošanu ar Dzelzs krusta II šķiru. Pulka zaudējumi šinī 11. jūlija kaujā bija ļoti smagi. Pulkam šī bija pirmā nopietnā kauja ar sarkanarmijas regulāro karaspēku, pie kam pulks bija vāji apbruņots un izstiepts plašā frontē. Pulkam nācās uztvert vairākus ienaidnieka uzbrukumus vairāku smagumpunktu virzienos. Kritušo pulkam šinī kaujā bija ap 50, bet ievainoto kādi 150. Šajos skaitļos nav ieskaitīti II bataljona zaudējumi, kuri arī bija stipri lieli.
11.—13. jūlija kaujās pulka III bataljons atradās pulka labajā spārnā. Ienaidnieka caur rāvuma dēļ I un III bataljona salaidnē, sakari pulka komandpunktam ar III bataljonu pārtrūka. Vadību par III bataljonu pārņēma kāda vācu pulka štābs, un tikai 14./15. jūlija naktī III bataljons atgriezās pie sava pulka. Par kritušo un ievainoto skaitu III bataljonā nebija skaidrības arī pēc 15. jūlija, jo no šī bataljona ne tikai atsevišķas grupas, bet arī atsevišķi vadi un pat rotas vēl ilgāku jeb īsāku laiku pēc 15. jūlija, t.i. pēc III bataljona kodola pievienošanās pulkam, palika vācu pulka komandiera padotībā, izkaisītas starp vācu vienībām. Ienaidnieka trieciens ķēra III bataljonu, kad tas vēl nebija sagatavojies cīņai. Bataljona atiešana noritēja straujā gaitā, un rezultātā zaudējumi bija pie kam nebija iespējams konstatēt, kurš karavīrs bija kritis, kurš pazudis bez vēsts, kurš pieklīdis kaimiņu vienībām. Pēdējo bija ļoti liels skaits. Tie pēc dažām dienām atgriezās pie pulka no dažādām vācu vienībām.
Kaujās ap Bērenhofu smaki ievainoja II bataljonu komandieri kapt. Gūtmani. Viņu vēlāk apbalvoja ar Dzelzs krusta I šķiru. Lielāko daļu kritušo, ap 24, nākamās dienās apglabāja kalnu grēdas dienvidu nogāzē pie Zemgales stacijas Eglaines lielceļa, šī ceļa ziemeļu pusē, apm. 300—400 m uz rietumiem no Zemgales stacijas.
Nākošā dienā, 12. jūlijā, pulka štābs novietojās atsevišķās mājās, apmēram 1,5 km ziemeļos no Bērenhofas, kuru, gaismai austot, vācieši bija atstājuši un atgājuši uz mežmalu apmēram 300 m uz ziemeļiem. Pulka bataljoni, izņemot III bataljonu, palika nenomainīti. II bataljons bija saplūdis kopā ar kādu vācu bataljonu, pie kam vācieši sastādīja automātisko ieroču apkalpes, bet latvieši strēlnieku grupas. I bataljons darbojās patstāvīgi, saņemot operatīvās pavēles no kāda vācu štāba.
IV bataljons kopā ar vācu vienībām 15. jūlija rītā piedalījās pretuzbrukumā, lai atslogotu apdraudēto divīzijas labo flangu. Pretuzbrukumā bataljons cieta smagus zaudējumus, 4. rota viena pati zaudēja 23 kritušos, to starpā rotas komandieri vltn. A. Milgrāvi. Nākošā dienā pretuzbrukumā krita arī rezerves rotas komandieris vltn. Deičmanis, un rotas vadību uzņēmās ltn. V. Mukts.
Cīņu smagumu neizturēja IV bataljona komandiera kapt. Eglīša nervi, un viņu vajadzēja nogādāt slimnīcā. Bataljona komandēšanu uzņēmās kapt. Pūce no I (22.) bataljona.
III bataljons pēc savu atlikušo vīru savākšanas novietojās rezervē pie dzelzceļa. Nākošās dienās pulkam Zemgales stacijā pienāca divas papildinājuma rotas. Tās sadalīja pa bataljoniem. Tikko pulka vienības bija kaut cik sakārtotas un apgādātas, tā arī tūliņ 23. jūlija rītā plkst. 03 sākās ienaidnieka visu kalibru lielgabalu uguns pa vācu 22. divīzijas., kurā ietilpa arī 2. Liepājas pulks, pozīcijām. Tā ilga līdz plkst. 06, kad vācu un latviešu priekšējās vienības, ciešot lielus zaudējumus, sāka pakāpeniski atiet. Ienaidnieka uzbrukuma smagumpunkts iezīmējās abpus dzelzceļa līnijai. Lielu atbalstu atejošām vienībām sniedza pulka III bataljons, kurš apmēram 1,5 km pozīcijas dziļumā abpus dzelzceļam bija ieņēmis uztverošās pozīcijas. Šīs pozīcijas ar labu apšaudes lauku un segtu aizmuguri izvērtās par stūrakmeni jaunai aizstāvēšanās pozīcijai, kuru arī izdevās noturēt turpmākās dienās.
23. jūlija cīņu rezultātā ienaidnieks dzelzceļa rajonā bija pavirzījies no 1,5 līdz 2 km uz ziemeļiem. Pulks šinī kaujā zaudēja savus pēdējos prettanku lielgabalus, kuri līdz vienmēr bija snieguši vērtīgu atbalstu. Šos prettanku lielgabalus pakāpeniski iznīcināja ienaidnieka artilērijas uguns.
Kamēr fronte dienvidos no Zemgales stacijas bija kaut cik nostabilizējusies, ziemeļos ienaidnieks jau bija pienācis pie Daugavas Daugavpils apkārtnē. Sakarā ar to vācu 22. kājnieku divīzijai nācās atrauties no ienaidnieka un atiet ziemeļrietumu virzienā. Šo operāciju 22. vācu kājnieku divīzija uzsāka naktī no 25. uz 26. jūliju, kad 2. latviešu policijas pulks, bez I (bij. 22.) bataljona uzsāka gājienu pa Zemgales stacijas Eglaines ceļu. Eglaini pulks sasniedza 28. jūlija rītā. Tur pulkam pievienojās arī I bataljons.
Eglainē pulks saņēma uzdevumu nākamā dienā sasniegt Kaldabruņu rajonu, kur izlūkot un sagatavot uztverošās pozīcijas. Līdzīgu uzdevumu pulks saņēma arī nākošai dienai. Šo uztverošo pozīciju pulks sagatavoja Gārsienes rajonā. Nākamās uztverošās pozīcijas pulkam nācās sagatavot un ieņemt Aknistes un pēc tam Viesītes rajonos. No šī pēdējā rajona pulks virzījās uz pāreju pār Daugavu pie Pļaviņām un tālāk uz rajonu apmēram 15 km uz ziemeļrietumiem no Pļaviņām. Pēc dažām dienām pulks saņēma uzdevumu sagatavot pozīcijas dienvidos no Bebriem līdz Kokneses mežu masīvam. Dažas dienas vēlāk pulks saņēma rīkojumu uzlādēties ešelonā Skrīveru stacijā, lai pārvietotos uz Rīgas jūrmalu — Bulduriem.
Ģen. Jekelna kaujas grupas vadībai nebija izdevies uzņemt sakarus ar pltn. O. Meiju, tad viņa vietā par trešās apakšgrupas vadītāju iecēla pltn. R. Osi. 18. jūlijā pltn. Osis ziņoja Latviešu leģiona ģenerālinspektoram:
PLTN. OŠA SAKARU ŠTĀBS
PIE 215. KĀJN. DIV.
Frontē, 1944. g. 18. jūlijā
Leģiona Ģenerālinspektoram
Ziņojums.
Š.g. 9.VII kā nozīmēts Obergrupenfīrera Jeckelna kaujas grupā par grupas komandieri, devos uz fronti.
9.VII vakarā un 10.VII rītā frontes apstākļi samērā strauji grozījās. Boļševiku spiediens bija sevišķi stiprs gar Viļņas — Daugavpils dz.c. līniju. Te darbojās vācu 215. Kājn. Div. komandieris ģenerālis Frankēvics tamdēļ saņēma II A.K. komandiera atļauju pārņemt visus tos spēkus savā rīcībā, kuri pienāca Jeckelna kaujas grupai. Kā latviešu, tā igauņu pol. un mūsu SS-robežsargu pulkus, kuri izlādējās pa bataljoniem Turmontu jeb Zemgales stacijā, 215. Div. komandieris tūliņ raidīja kaujā.
No 10. 14.VII šai rajonā notika smagas cīņas, kurās ņēma dalību:
2. latviešu pol. pulks,
2. igauņu pol. pulks,
2. SS- robežaps. pulka I un II btl-ni,
4. SS- robežaps. pulka I un II btl-ni,
6. SS- robežaps. pulka I un II btl-ni, (III btl-ns pie 81. Kājn. Div., no 17. VII arī pie 215. Kājn. div.)
Pirmo reizi nonākot visai smagos kaujas apstākļos, arī nebūdami pienācīgi sagatavoti, apbruņoti un apmācīti, daudzi karavīri neizturēja un sāka atiet, turpretī citi saslēdzās vēl ciešāki kopā un ar vislielāko varonību, pašaizliedzību un izcilu drosmi aizstāvēja savas tēvijas robežu. Pateicoties šiem karavīriem, latvju karavīra vārds, neskatoties uz panikā aizklīdušiem, nav aptumšots un vācu 215. Kājn. div. komandieris man š.g. 15.VII izteica savu pilnīgu atzinību par latviešu vienību cīņas sparu un piekrita iesniegt 25 apbalvojuma priekšlikumus ar EK pēc ātrumā sastādīta saraksta, pārējos apbalvojumu priekšlikumus iesūtot pēc parastās kārtības.
Zaudējumi vēl nav noskaidroti, bet tie dažām vienībām ir diezgan prāvi. Tā, 2. pol. pulkam ir ap 290 ievainoti karavīri, kritušie ir ap 10 % no ievainoto skaita. 6. SS- robežaps. pulkā 12 krituši un 53 ievainoti karavīri. Dažas vienības pa daļai izklīda un tur zaudējumus vēl pagaidām grūti konstatēt. 2. SS- robežaps. pulkam ir 14 krituši un 57 ievainoti karavīri.
Š.g. 12.VII pēcpusdienā tiku nozīmēts par visu latviešu un igauņu vienību sakaru virsnieku pie 215. K. div. komandiera. Nonākot div. kaujas iec., tūlīt noorganizēju savākšanu un vienību atjaunošanu, kas tagad gandrīz nobeigta. Pēc šīm kaujām latviešu rotas sadalītas pa vācu btl-niem. Mūsu btl-nu un p-u komandieri ir nozīmēti pa daļai par sakaru virsniekiem, pie attiecīgiem vācu priekšniekiem. Div. komandieris to izlēmis tādēļ, ka latviešu un igauņu vienības nav pietiekami apbruņotas un patlaban viņu apbruņošana nav iespējama.
Karavīriem garastāvoklis mošs un tie apzinās savu atbildību. Btl-nu un pulku komandieri nav visai apmierināti par šo stāvokli, bet apzinās, ka pagaidām citas izejas nav.
Ņemot vērā pieredzēto ar 1. Rīgas brīvprātīgo pol. pulku (mani pag. g, Jums sūtītie ziņojumi) un tagad ar ziņojumā minētām vienībām, lūdzu Jūsu rīcību, lai latviešu vienības tikai tad tiktu sūtītas uz fronti, kad tās ir attiecīgi sagatavotas, apbruņotas un apgādātas ar visu frontei nepieciešamo.
R. Osis,
Pulkvedis-leitnants
Ar pieminēto 7. jūlija pavēli ģen. Jekelns bija uzdevis Latviešu leģiona ģenerālinspektoram saformēt paredzētās pltn. Meijas kauja. grupas štābu. Šai štābā norīkotais vltn. K. Vairogs iesniedza 22. jūlijā ģenerālinspektoram sekojošu ziņojumu:
Piezīmes par Jekelna (vēlāk von Bacha) kaujas grupas darbību no 8. — 19, 7. 1944.
Ar 7.7.44. pavēli augstākais SS- un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā, ogruf. Jekelns nodibināja Kampgruppe Jeckeln. Šai laikā II. armijas korpuss turēja fronti līnijā Ignalino—Widze (ap 60 km D. no Daugavpils). Ienaidnieka uzbrukuma virziens bija DA ZR, mērķis — pārraut Daugavpils Viļņas dzelzceļu. Jekelna kaujas grupas uzdevums bij. izkrauties Dukstas stacijā un novietoties uztverošā pozīcijā, 12 — 20 km aiz II. korpusa frontes.
Grupas paredzētā novietošanās:
a) oberf. Krukenberga kaujas grupai ieņemt līniju Laukszlenie—Liguny (pie Disnas ezera) ;
b) Knappa kaujas grupai ieņemt līniju Rimže-Ticionai;
c)pltn. Oša*) kaujas grupai ieņemt līniju Dukstas apkārtnē.
8. jūlijā Jekelna kaujas grupas štābs automašīnās no Rīgas izbraucis uz Dukstiem,, kur nonācis plkst. 23.00, bet tā, ka fronte pievirzījusies tuvāk, tad 9. jūlija rītā atkāpies uz Salakas ciemu, R. no Luodžio ezera. Šeit plkst. 13.30 ieradās Latv. SS-brīvpr. leģiona ģenerālinspektora komandētie sakaru virsnieki.: kapt. Šteinbergs kā vecākais sakaru virsnieks pie ogruf., kapt. Ķikuts kā sev. uzdevumu virsnieks ogruf. rīcībā un vltn. Vairogs kā latviešu personālo lietu kārtotājs grupas štābā.
Ogruf. Jekelns latviešu virsniekus informēja, ka kaujas grupa formējas aiz II korpusa frontes, tomēr esot iespējams, ka pēdējai cauri jau iznākušas nelielas krievu vienības; dažas no grupā iedalītajām vienībām jau pienākušas, pārējās pienāks 10. un 11. jūlijā; pats komandieris 10. jūlijā lidos uz Kauņu un Ukmerģi meklēt 1. Rīgas policijas pulku, par kuru trūkst ziņu un kurš, domājams, atkāpies kopā, ar stipri cietušo 3. tanku armiju.
Visu pēcpusdienu Salakā pienāca karaspēks un braucamo līdzekļu kolonnas — kā no Daugavpils — Ukmerģes šosejas, tā no Dukštas stacijas puses. Par Jekelna kaujas grupas vienībām, ir zināms:
33. vācu policijas sakaru nodaļa, kurā bija arī 7 latvieši, atradās Salakā un palika pie štāba līdz pat tā pārvietošanai uz Rīgu;
Tanku vienība atradās Salakā, bet pēc štāba aiziešanas no turienes vairs nav redzēta;
2. robežapsardzības pulka prettanku rt. un sakaru vads 9. jūlijā izkrāvušies Dukštas stacijā un nāk. dienā pa zemes ceļu atnākuši uz Salaku; evakuēšanās no Dukštas notikusi tādā steigā, ka vācu sakaru vienība tur atstājusi desmitiem laivu, bet latviešu sakaru vads, trūkstot transporta līdzekļiem — dažas smagākās mantas, piem. lāpstas un cirvjus; 10. jūlijā šīs vienības pa zemes ceļu nosūtīja uz Zarasiem.
2. robežaps. pulka vezumi 9. jūlija rītā pa zemes ceļu izgāja no Daugavpils pa šoseju virzienā uz Zarasiem bez uzdevuma: viņu sagaidīšanai novirzīšanai štābs izsūtīja pretī uz Zarasiem kapt. Ķikutu.
5. robežaps. pulks ap 2000 vīru stiprumā bija turējis 36 km platu fronti pie Disnas; ienaidnieka tanku, lidmašīnu un artilērijas uzbrukumā sajaukts, pulks sīkākās grupās bija savācies Grīvā un patlaban 800 vīru sastāvā atradās Medumos (p 15 km DR no Daugavpils) ; kapt. Ķikuts uzņēma ar pulku sakarus un panāca tā nosūtīšanu uz Jelgavu; ceļā pulks bija novirzīts uz Rīgu; ievērojot pārciesto neveiksmi, pulkam bij. vajadzīga atpūta, kādēļ tas Jekelna kaujas grupas rīcībā nenonāca, sekojošās dienās Grīvā turpināja pienākt šī pulka karavīru grupas.
9. jūlija rītā oberf. Krukenbergs, braukdams no Daugavpils pa taisnu ceļu uz Dukštu, bij uzdūries krievu patruļai, ar kuru apšaudījies. 9. jūlija pēcpusdienā Salakā ienāca vietējo iedzīvotāju ziņas, ka ienaidnieka patruļas parādījušās 6 km no Salakas dažādos virzienos, aplaupījušas turīgākās mājas un izpostījušas kādu telefona palīg centrāli. Krieviem bija izdevies izlauzties starp Disnas un Drisvjatu ezeriem Smolvu virzienā, tātad apejot Salaku no A. Štābs gatavojās atkāpties caur Degučiem (pie Daugavpils—Ukmeršos.) uz Dušetiem (45 km DR no Daugavpils), lai galīgi nomestos Eglaines stacijā un vienības koncentrētu ZR no Daugavpils. Šīs ziņas rādīja, ka vadība rēķinās ar Daugavpils atstāšanu.
9. jūlija vakarā ogruf. Jekelns no štāba aizbrauca un vairs neatgriezās; vadību uzņēmās štāba priekšnieks, pol. pltn. fon Braunšveigs. Vēlāk Krustpilī par kaujas grupas komandieri skaitījās ogruf. von Bachs.
10. jūlija pusdienas laikā ienāca ziņas, ka kādai krievu kolonnai izdevies pārraut Daugavpils—Viļņas dzelzceļa līniju un ka tā izplešas uz abām pusēm, it īpaši Turmontu stacijas virzienā. Šim ķīlim pretim izsūtīti 2. latv. pol. pulka 2 bataljoni. Viens vācu pulks ielenkts. Bet stāvoklis saglābts ar to, ka frontē ieradušies jauni vācu spēki.
Lai gan ar ienaidnieka izrāvienu uz Smolviem un Turmontiem grupas štābs bija no A apiets, korpusa štābs tam bija pavēlējis palikt uz vietas. Tā, ka ienāca arvien jaunas ziņas par krievu kustību, štāba braucamos Līdzekļus sadalīja 3 kolonnās; kamēr štāba pr-ks pltn. Braunšveigs ar vienu kolonnu palika Salakā, līdz turpmākam rīkojumam, pārējām divām uzdeva atkāpties uz Zarasiem. Bij ziņas, ka Deguči, kur lielceļš no Salakas iziet uz Daugavpils—Ukmerģes šoseju, atrodas krievu rokās. Tādēļ staf. Redla (Rōdl un pltn. Oša vadībā saformēja no vieglākajām automašīnām priekšējo kolonnu, kurai uzdeva izlauzties cauri Degučiem, vai, ja tas neizdotos, izlietot kādu sāņus ceļu. Izrādījās, ka abi celi vēl vācu rokās. Pievakarē viss štābs novietojās Zarasu pilsētā.
Tā kā vienību izkravāšanās Dukštas stacijā vairs nebija iespējama, tad jau 10. jūlijā kapt. Šteinbergu komandēja vienību saņemšanai uz Zemgales staciju. Šai dienā štāba priekšnieks pltn. Braunšveigs izdeva pavēli vienībām izkrauties Zemgales stacijā un novietoties Zarasas apkārtnē, proti punktos Salaka, Rudakiške, Birzuni, Tiltiškas, Gražute, Gulbīne un Apkarta. Izkraušanas vadībai un vienību novirzīšanai uz Zarasu rajonu štābs nozīmēja pltn. Osi, kapteiņus Birzieti un Šteinbergu un vltn. Vairogu.
Kad minētie virsnieki 11. jūlijā plkst. 4 ieradās Zemgalē, izrādījās, ka jau seši ešeloni izgājuši cauri uz Turmontiem, visus pienākušos bataljonus pārņēmis karaspēks un ievirzījis kaujā pārrāvuma likvidēšanai. Šīs vienības bija: 2. latv. policijas pulka 313., 316. un 25. btl., 2. igauņu policijas pulka IV btl., un 2. robežapsardzības pulka viens btl. Arī tās vienības, kas Turmontos un Zemgalē izkravājās 11. jūlija agrā rītā — 2. igauņu pulka III btl., 2. latv. pol. pulka I btl., 4. latv. robežaps. pulka I btl. ar 1 rotu un 6. robežapsardzības pulka II btl. ar prettanku rotu kāds vācu virsnieks novirzīja 215. vācu divīzijai (ģen. Frankevics), lai gan pltn. Osis šīm vienībām izsniedza pavēli par ierašanos Zarasos.
Pltn. Osis un kapt. Šteinbergs aizbrauca uz Zarasiem pēc informācijas un atveda ziņas, ka Jekelna kaujas grupa bijusi spiesta vienību jautājumā piekāpties pret korpusa vadību. 215. vācu kājn. divīzija divi pulki turot ļoti platu fronti ezeru starpās, krievi spiežot vācu spēkus atpakaļ, gan apiedami ezerus, gan pārraudami spraugas. 8. jūlijā esot kritusi Vidze, tagad arī Dukšta un Salaka (kur bijām iepriekšējā dienā). Kāds divīzijas virsnieks stāstīja, ka 10. jūlijā krievu divīzijas iecirknī uzbrukušas 40 reizes un pašlaik izlauzušās starp Riču un Drisvjatu ezeriem.
Ievērojot kritisko stāvokli, visi pienākušie bataljoni tika tieši no vilcieniem ievadīti kaujā, neskatoties uz nepilnīgo apmācību, nevienādo un pat nepilnīgo apbruņojumu (dažādu sistēmu ieroči un munīcija, pilnīgs mašīnpistoļu. un pa daļai vieglo ložmetēju trūkums, dažas prettanku rotas bez munīcijas) un uz kaujas pieredzes trūkuma. Kaujas grupas rīcībā bija 1800 „tanku dūres”, bet no tām, cik zināms, vienīgi 16. vācu policijas pulka divi bataljoni saņēma pa 200 gab.
Jekelna grupas štābs bija gatavojies atstāt Zarasu un uzdevis sakaru virsniekiem tikai reģistrēt Zemgales stacijai caurejošās vienības, vairs nemēģinot tās aizturēt. Tā, ka kopš plkst. 8.15 deviņu stundu laikā Zemgalē nebija pienācis vairs neviens ešelons, tad vēlā pievakarē sakaru virsnieki devās uz Grīvas staciju. Ceļā viņi sastapa vienu latviešu karavīru ešelonu. Grīvas stacijā atradās 38. igauņu btl., kurš gaidīja nosūtīšanu jau 2 dienas, un 1. latv. policijas pulka papildinājums 250 vīru vltn. Papēža vadībā, pilnīgi bez ieročiem.
Jekelna kaujas grupas štābs 11. jūlija pusdienā no Zarasiem bij pārvietojies it kā uz Ilūksti. Pēc ilgākas meklēšanas izdevās to atrast Mežciemā, 5 km ziemeļos no Daugavpils. Štāba priekšnieks pltn. Braunšveigs grupu pameta, viņa pienākumus turpmāk pildīja pol. kapt. Stīra.
Iepriekšējā dienā pārrunātā varbūtība, ka pltn. Osi iecels par 215. divīzijas kājnieku priekšnieku latviešu vienībām, nerealizējās. 12. jūlijā Jekelna grupas štābs, laikam saziņā ar II korpusa vadību, nodibināja dažus sakaru štābus (Verbindungsstab) ; kā liekas, tad oberf. Krukenbergs kļuva par sakaru virsnieku pie korpusa štāba (vēlāk gan dzirdēju, ka viņš uzturas pie 215. divīzijas) un pltn. Osis pie 215. divīzijas. Oša sakaru štābs (Verbin-dungsstab Osis), kurā iedalīja pltn. Osim līdz atbraukušos latviešu un dažus vācu virsniekus, nometās Grīvā, Kalkūnes ielā 5. Šim, štābam bija uzdots izsūtīt pa vienam virsniekam uz Grīvas un Zemgales stacijām reģistrēt caur braucošās Jekelna grupai paredzētās vienības un ziņot II korpusa štābam uz jaunsventu. Kapt. Šteinbergs pieteicās braukt uz Zemgali.
Plkst. 11 ierodoties Grīvas stacijā, izrādījās, ka civilā stacijas apkalpe aizbēgusi un stacijā rīkojas vācu karavīri kāda leitnanta vadībā. Naktī bija izgājuši cauri 2 bataljoni, plkst. 11-os izbrauca 6. robežaps. pulka III btl. Ešelons ar 38. igauņu btl. joprojām stāvēja stacijā un līdz vakaram neizbrauca, tāpat vltn. Papēža 250 vīri un 2. robežaps. pulka sakaru vads; šīm vienībām bija jau dota pavēle stāties 215. divīzijas rīcībā. Nometnē pie Grīvas atradās 6. robežaps. pulka 1. btl., kurš gatavojās iet kājām uz Zemgales staciju. No Zemgales bij atgriezies latv. lazaretes vilciens, kas ceļā uz fronti bija cietis lidotāju uzbrukumā zaudējis dažus kritušus un ievainotus personāla locekļus un zirgus; iekārtu Grīvā izkrāva no bojātā vilciena lai pēc sakārtošanās Mežciemā atkal dotos uz fronti.
Izrādījās, ka no Grīvas stacijas nebija iespējams nosūtīt pavēlētos ziņojumus par ešelonu kustību, jo armijas sakaru centrāle Daugavpilī (Armeevermittlung Dūnaburg, segvārds Anton) nedeva savienojumus ne ar Vinbindungsstab des II A.K. (Abendsonne), Jaunsventē, ne ar Befehlstelle der Kampfgruppe Jeckeln Mežciemā, ne ar Verbindungstelle der Kgr. Jeckeln Zarasos. Arī kapt. Šteinbergs no Zemgales stacijas nebija dabūjis savienojumus.
Lai gan Grīvas stacija bija pieblīvēta ešeloniem (to starpā daži ar vācu vienībām), šai dienā uz Zemgali nogāja tikai daži vilcieni, jo trūka lokomotīvju. Kopš plkst. 16 no Daugavpils neieradās vairs neviens vilciens, nedz lokomotīve. Daugavpils izkraušanās komisārs (Ausladekommissar Dūnaburg) kas rīkoja latviešu vienību izsūtīšanu uz Turmontiem, paskaidroja, ka vēl paredzēts nosūtīt tikai vienu ešelonu, bet tāds nepienāca. Vācu dzelzceļnieki nomontēja pārmiju pārslēdzamo dēli. Tālruņa centrāle nedarbojās, pa dežuranta aparātu Zemgales staciju varēja izsaukt tikai ar lielām grūtībām vēlāk izrādījās, ka Zemgale šai pēcpusdienā atradusies artilērijas ugunī un tur uzsākta ceļu izpostīšana. Ap plkst. 18 pazuda vācu stacijas priekšnieks.
Artilērijas dunoņa, kas Turmontu un Zarasu Salakas virzienā bij sevišķi stipra no plkst. 4 līdz 8 un pēc tam puslīdz norima, no apm. plkst. 16 atjaunojās par viesuļuguni un turpinājās līdz naktij. Transportu kustība pa zemes ceļu Turmontu un Zarasu virzienos, kas iepriekšējās dienās bija sevišķi liela, tagad bij gandrīz apstājusies; vienmēr pārslogotais Daugavpils tilts tagad bija pilnīgi tukšs, un vakarā arī uz Daugavpils—Līvānu šosejas parādījās tikai reta mašīna. Palika iespaids, ka Grīva un Daugavpils pamestas savam liktenim, ka frontei vairs niekā nepiegādā un ka no pašreizējās cīņas iznākuma atkarājas ne tikai Daugavpils, bet visas mūsu dienvidu frontes liktenis.
Ap plkst. 17 pltn. Osis kopā ar kapteiņiem Kalniņu un Birzieti aizbrauca uz 215. kājn. divīzijas štābu Taržekā (17 km D no Daugavpils), jo bij nozīmēti par sakaru virsniekiem pie divīzijas. Man pltn. Osis uzdeva sagaidīt no sakaru štāba maiņu, doties uz Zemgali, tur pārsēsties kapt. Šteinberga mašīnā un abiem doties uz Taržeku, bet manu mašīnu kopā ar abiem ziņnešiem sūtīt atpakaļ uz sakaru štābu Kalkūnes ielā 5. Pusotras stundas laikā neizdevās sazināties ar Zemgales staciju, tā, ka nevarēju norunāt ar kapt. Šteinbergu satikšanos ne Zemgales stacijā, nedz uz kāda no ceļiem, kas veda turp. Vairāk nekā stundu pēc noteiktā laika veltīgi nogaidījis maiņu un redzēdams, ka vilcieni vairs nepienāk un vācu amatu personas staciju atstājušas, devos uz sakaru štābu pēc norādījumiem. Izrādījās, ka arī šis štābs noteiktajā vietā vairs neatrodas. Tad nobraucu uz grupas štābu Mežciemā, kur saņēmu rīkojumu gaidīt tālākas pavēles.
13. jūlijā ap plkst. 13 artilērijas dunoņa visā frontē apklusa un šai dienā vairs neatjaunojās. Vakarā pienāca ziņas, ka krievi atsisti 12 km aiz Turmontiem. Latviešu vienības bija kaujā sajukušas, kāds procents karavīru bija kaujas lauku atstājuši. Ogruf. Jekelna pavēlē, ko štābā virsniekiem nolasīja 13. jūlija pusdienas laikā, bija teikts, ka pēc armijas vadības atzinuma nesagatavotas vienības turpmāk nav iesaistāmas kaujā, bet iepriekš sapulcējamas un sagatavojamas.
13. jūlija vakarā fon Bacha grupas štābs izbrauca uz Krustpili, atstājot Mežciemā sakaru štāba. Pēc grupas tagadējā faktiskā vadītāja staf. Redla pavēles arī latviešu sakaru virsniekiem bija jādodas līdz, jo vēl esot cerības uz kaujas grupas saformēšanu no tām vienībām, ko nav paņēmusi armija. Izliktie posteņi 14. jūlijā Krustpilī aizturēja 16. vācu motorizētā policijas pulka 11 btl. un 15. jūlijā — III btl., bet jau pēc dažām stundām arī tos nosūtīja 215. divīzijas rīcībā. Noskaidrojās, ka kaujā ievadītās latviešu vienības grupai neizdosies atdabūt. Cerēja dabūt savā rīcībā latviešu 1. un 3. policijas pulku un 5. robežapības pulku, bet pirmo divu atrašanās vieta nebija zināma, pēdējam vajadzēja atpūtas un sakārtošanās. Beidzot štābs cerēja, ka tā rīcībā nodos kādu frontes iecirkni, kur pārsvarā ieroču SS un policijas vienības.
Visās tais dienās, kad Jekelna grupa darbojās starp Salakām un Mežciemu, šai apgabalā bija dzīva aviācijas darbība no abām pusēm. Krievu lidmašīnas apšaudīja kolonnas un pat atsevišķas automašīnas, izcīnīja sadursmes gaisā un atkārtoti lūkoja uzlidot Daugavpilij, no kurienes tās tika atvairītas ar zenītartilēriju. Naktīs Daugavpils tika bieži bombardēta. Tomēr līdz 11. jūlijam aviācija nekad nebija metusi bumbas stipri pieblīvētajās Zemgales un Grīvas stacijās. Naktī uz 16. jūliju krievu lidmašīnas uzlidoja Krustpilij un nometa ap 330 bumbu. Stacijas tuvumā sagrāva vienu ēku, pārējās bumbas krita laukos (nodegušas vairākas mājas) vai Daugavā. Krituši pilsētā 2 un laukos 2 cilvēki.
19. jūlijā fon Bacha kaujas grupas štābs atgriezās Rīgā un likvidējās — kā teica, līdz tam laikam, kamēr izdosies dabūt savā rokā kādas vienības.
Savā 1944. g. 4. augusta ziņojumā Latviešu leģiona ģenerālinspektoram pltn. R. Osis kā II.A.K. SS- un pol. vienību kājnieku priekšnieks cita starpā raksta:
„Laikā no š.g. 24.—27. jūlijam II.A.K. komandieris pavēlēja visas korpusā ietilpstošās latviešu, igauņu un lietuviešu vienības izvilkt no galvenās kaujas līnijas. Pēc tam vienības novietojās tuvākā aizmugurē un tagad tiek atvilktas 8—10 km dziļumā pozīciju izbūvei. Šai laikā korpusa komandieris deva arī man rīkojumu pārformēt atlikušās vienības sprostošanas un kājnieku bataljonos; sprostošanas bataljonos novietojot visus iespējamos smagos ieročus, bet kājnieku bataljonus apbruņot ar šautenēm un patšautenēm. Š.g. 28. jūlijā korpusa komandieris mani nozīmēja par visu korpusā ietilpstošo SS- un policijas vienību (Latviešu, igauņu un lietuviešu) kājnieku priekšnieku un piešķīra norādījuma tiesības par vācu SS-policijas vienībām. Pēdējās tagad tiek no korpusa pārvietotas Augstākā SS- un policijas vadītāja rīcībā.
Stāvoklis frontē no Biržiem gar Aknisti (tās tiešā priekšā ir GKL) uz Livāniem pašreiz stabils. Krievi šur tur mēģina spiest, bet tiek atsisti. Tiek rīkoti šķēršļi, un apvidū izdarīti nocietinājumu darbi dziļumā. Pie Biržiem vēl virzās uz priekšu vācu vienības, lai gan krievu pretestība te liela. Vērojams, ka krievi vāc karaspēku Bauskas un Viļānu virzienos.
Mūsu līdzšinējie zaudējumi un vienību stāvoklis uzrādīti pielikumā.”
Minētā pielikumā pieminēti tikai 1. un 2. Latviešu policijas un 2., 4. un 6. robežapsardzības pulki, bet nav pieminēti 3. policijas un 1., 3. un 5. robežapsardzības pulki. Laikā no 10. — 31. jūlijam 1. pol. pulks zaudējis 10 kritušos un 33 ievainotos, 2. pol. pulks — 61 kritušo un 407 ievainotos, 2. robežapsardzības pulks — 11 kritušos un 141 ievainoto, 4. robežapsardzības pulks — 10 kritušos un 117 ievainotos un 6. robežapsardzības pulks — 24 kritušos un 106 ievainotos.
2. latviešu policijas pulks atgriezās Bulduros 1944. g. 19. augustā. Pulks,, kas jūlija mēneša sākumā bija izbraucis uz fronti 4 ešelonos, tagad atgriezās vienā ešelonā, pie kam pulka transports bija palicis gandrīz agrākais. Tas nepārprotami liecināja, cik lielus zaudējumus pulks bija cietis.
Pēc dažām dienām Bulduros pulks saņēma pavēli izformēties. Pulka sastāvu sadalīja starp 1. Rīgas latviešu pol. pulku, Latviešu leģiona divīzijām un dažām darba vienībām, kā tas redzams no pulka komandiera pltn. J. Grosberga sastādītā pārskata:
2. LATV. POL. PULKA Novietojumā, 25. augustā 1944. g.
ŠTĀBS
2. latviešu pol. pulka sastāva ziņas.
Virsn. vada k.k. beig. Instr. Kar. Kopā
Pulka sastāvs pirms pārform. 50 8 196 602 856
No pulka pāriet uz SS-leģionu 16 — — — 16
No pulka pāriet uz darba btl. — — 14 42 56
No pulka pāriet uz savrupdienestu 15 — 16 33 64
Tiks atvaļināti no dienesta — — — 5 5
Uz 266.E. btl. (sakarnieki) 1 — 4 17 22
Uz Rīgas pol. pulku 18 8 162 505 693
Pulka komandieris,
pulkvedis-leitnants Grosbergs
|
Вход
Регистрация
Правила форума
Всего наград
Поиск
Поднять тему
Выделить тему
