ANTIK-WAR.LV

Vēstule kareivim no meitenes...

Roksts: "Latgalīšu lyugums"

Zēna pierakstu blociņš:

Jau no manas registracijas foruma esmu jau pamanijis tavu maksliniecisko piesitienu atradumu fotografijam un noformejumam. Loti skaisti tev tiesam ir talans uz kompozicijam

sirsnīgi pateicos! prieks censties un stimuls meklēt!

Iepriekšējiem saimniekiem godam nokalpots...

Kareivim putra ir galvenais ēdiens, bet šokolāde arī garšo:

.

Trīs vienā:

Medicīna...

Kādam garšoja itāļu cigarellas

Apaviem jābūt labi koptiem un aizsargātiem:

fricu musarkas daudz servus tubu apavu

Tā varētu būt, jo pati fabrika atradās Berlīnē. Bet šī konkrētā budža jau ir kā importa variants ar uzrakstiem krievu un poļu valodā.

Kādreiz bijusi jauna un krāšņa vazelīna bundžiņa:

Kaislīga smēķētāja miskastes saturs

Mū, mūūū !!!

...

SUPER!!!

paldies!

Vācu kareivju atkritumos, lūk, šāda pagale:

prūšu putns:

Cirvis savu mūžu nodzīvojis un godam nokalpojis...

И тут Combat засветился
На гуповом фото крайний справа- похож

.

šodien pirmais sniegs..

Novembris savā izskaņā:

Detektors Tev labs,Draudziņ! Tik daudz sniegu jau esi atradis!
Pārējie atradumi arī,viennozīmīgi SUPER!!!

wanags, šis sniegs, laikam, ne uz ilgu laiku. Būs drīz jauns jāmeklē

Svešas vēstules nav labi lasīt, bet ja jau manas mājas bēniņos tās nogulējušas 102 gadus, tad var jau mēģināt...

Vēstules kareivim Hansam Rīsbekam no līgavas Martas Bēras.

Pirmdiena, 1918. gada 22. jūlijs

Mans mīļais dārgumiņ!

Es gan šodien vēl neesmu saņēmusi vēstuli no Tevis, bet tomēr gribu rakstīt Tev dažas rindiņas. Atkal ir notikuši nemieri, un es nemaz nezinu, kas te sāksies. Ak mīļākais, kad pienāk vakara laiks, kad mēs abi vēnmēr gājām pastaigāties, man dažreiz ir jāraud. Es dienu no dienas ceru, ka mana sirds beidzot nomierināsies, taču ar katru dienu kļūst sliktāk, un ilgošanās paliek arvien lielāka. Ak, kāpēc man nav spārnu! Gultā es vairs neatrodu mieru, un jau 3 naktis pēc kārtas man bija ļoti smagi sapņi. Vienā sapnī Tu peldēji, līdz sasniedzi krastu, bet vēl arvien sauci pēc palīdzības, taču neviens cilvēks nenāca. Es gribēju Tevi izglābt, bet mana laiva nebija vietā. Nākošajā naktī bija gandrīz tāpat, tikai sapnī tevi saplosīja lauva, bet es biju iesprūdusi klintī un nevarēju Tev steigties palīgā. Pagājušajā naktī Tu biji pie manis, un tas bija pēdējais vakars, ko Tu drīkstēji pie manis pavadīt. Es sapnī raudāju īstenībā, jo šodien agri mans spilvens bija pavisam mitrs. Kad es rīta agrumā pamodos un pēc tam atkal iesnaudos, šie dumjie sapņi atgriezās. Ko gan tagad […] par mani padomās, es […] nav citādi mīļāks […] Tev visu […] varbūt tas mani vairāk iedrošinās, un, vai ne, dārgum, un to jau esmu teikusi, ka Tu man esi vismīļākais uz pasaules. Kā Tev klājas? Ko Tu vakar darīji svētdienā? Tā bija jau otrā svētdiena, kopš Tu esi tālu no manis, un šodien pirms 14 dienām Tu pēdējo reizi biji pie manis, zelta dārgum. Vai mēs par to nedomājam vēl mīļāk? Es vakar vakarā biju […] Tava tante arī bija […] Es arī lasīju vēstuli, ko Tu nosūtīji tēvam. Tagad […] man viss no […] vai Tu […] nosūtīji uz mājām […] bet tālāk […] Es tagad beigšu rakstīt un ceru, ka rīt saņemšu mīļu vēstuli no Tevis. Es jau šodien to gaidīju, bet velti. Tagad Tu drīz saņemsi arī kaut ko no manis, vai ne? Tagad beigšu, un uzticīgā mīlestībā palieku Tava, Tevi vienmēr uzticīgi mīlošā Marta.

Trešdiena, 24.7.1918.

Mans mīļais Hans!

Šorīt agri saņēmu Tavu mīļo vēstulīti no 18.7., un saku Tev par to vislielāko paldies. Es ļoti priecājos beidzot pēc 4 dienām atkal saņemt no Tevis mazu dzīvības zīmi. Tomēr arī Tu visu šo laiku ar sāpēm esi gaidījis ziņu no manis, vai ne, dārgum? Es Tev jau agrāk vairākas reizes gribēju rakstīt, tomēr šajā laikā nespēju par to domāt, jo sakarā ar šo nāves gadījumu pagāja viena diena pagāja tāpat kā otra, un dažreiz nevarēja saprast, kur palikusi galva. Tomēr tagad viss ir pagājis, un mūsu saimniecība atkal ir kļuvusi mierīgāka, bet arī atkal ir kļuvusi lielākas ilgas pēc Tevis, mans uzticamais dārgumiņ. Es labāk par to vairs negribu rakstīt, jo tas neko nelīdzēs, un tikai es vienīgā varu tikt ar sevi galā, vai ne, Hans, un arī Tu to sagaidi no savas Martas. Rīt es Tev nosūtīšu arī attēlus. Rīt ap pulksten 8 es braukšu uz Štēgenvaldi, un jau pulksten 9 došos atpakaļ, jo no turienes man tikai jāatved ēdiens. Es jau agrāk būtu izpildījusi Tavu vēlēšanos un nosūtījusi Tev attēlus, tomēr tas man diemžēl līdz šim vēl nav bijis iespējams. No rīta agri pasts vēl nav atvērts, un vakarā tas jau ir slēgts. Arī mans dārgums jau atkal tālumā ir domājis par mums, un rūpējas par mums, es Tev no sirds par to pateicos, mīļotais! Es pateikšu mātei, lai viņa Tev vēl aizsūta cukuru, un tad Tu to varēsi iemainīt pret ziepēm, lai neiznāk tik dārgi. Tiklīdz tu būsi tur, aizies arī bada ciešanas, kad atkal ienāksies jaunie kartupeļi, un tad jau varētu izturēt, vai ne? Pie mums arī tagad neiet labi, taču par spīti tam, laiks visās dienās pieturas jauks. Ak, kaut vienreiz beigtos šis vecais karš, un es varētu būt kopā ar manu mīļo Hansu! Ak, kā es vēlos, lai dzīve būtu skaista! Bet diemžēl viss nenotiek pēc vēlēšanās. Tagad es varu tikai lūgties, lai Dievs ļauj Tev atkal atgriezties veselam, mans vismīļākais. Tagad Tev būs ziņa arī no manis, un es Tev vienmēr čakli rakstīšu, mans mīļais dārgumiņ. Šodien es beigšu rakstīt, un lai mans mīļais Hanss top patiesi mīļi sveicināts un saldi skūpstīts no dzimtenes un Tavas, Tevi bezgalīgi mīlošās Martas.

Pirmdiena, 29.7.1918.

Mans mīļais Hans!

Es šodien saņēmu Tavu mīļo vēstuli no 25.7., tieši kad gāju uz staciju, un saku par to vislielāko paldies. Braukšana uz Štēgenvaldi katru dienu man nav patīkama, bet es to darītu tālāk, ja vien nebūtu šī briesmīgā tūļāšanās uz Bavārijas dzelzceļa. Šorīt vilciens Hofā pienāca tikai pulksten 9, bet man deviņos jau vajadzēja būt Štēgenvaldē. Kad man šodien vajadzēja braukt atpakaļ, vilciens protams jau bija aizgājis, un es varēju braukt tikai pulksten 1 pusdienā, un manam kungam protams nebija ko ēst. Bet viņš neteica neko sliktu un bija pieklājīgs. Ko gan teiktu mans Hanss, ja viņš pusdienlaikā noguris atnāktu mājās, un tur nebūtu nevienas rūpīgas rokas, kas pasniedz viņam ko labu, un padara viņa mājokli patiesi mājīgu? Vai šī izvēle būtu pareiza – es domāju, ka ne, jo mans Hanss rādītu dusmīgu seju. Mums tā nekad nenotiktu. Es sava mīļotā mājoklīti padarītu tik mājīgu, ka viņš uz mājām dotos tikai labprāt. Ak dārgais, cik bieži es skumstu pēc Tevis. Kad atkal pienāks laiks, kad mēs abi cieši kopā varēsim doties pastaigāties!? Cik skaistas bija tās pāris nedēļas, kad Tu varēji būt pie manis! Es jutos tik droši, kad varēju atdusēties Tavās rokās, taču diemžēl viss ir pārejošs. Cerams, ka šis karš drīz beigsies, un tad pienāks laiks, kad es vienmēr varēšu palikt pie sava zelta dārgumiņa Hansa. Tomēr tagad mans Hanss domās, ka tas viss ir blēņas, taču neņem to ļaunā, jo mana sirds tagad pastāvīgi ir tik smaga, ka es to gribu izkratīt savam mīļajam līgavainim. Ak mīļais, Tu nenoticēsi, kas man dažreiz ienāk prātā! Es nezinu, vai Tev iet tāpat, bet ceru, ka jūsu kungi ievēro jūs vairāk nekā manējais. Tiklīdz es par to izdzirdu, es atkal kļūstu bēdīga. Ko mans Hanss darīja vakar svētdienā? Es vakarā biju mājās pie saviem vecākiem. Kā Tev, īpaši mīļajam dārgumam, iet – es ceru, ka patiesi labi. Ar to es šodien beidzu rakstīt, manu mīļo dārgum, un Tevi patiesi sirsnīgi un mīļi sveicina un skūpsta Tevi vienmēr mīlošā Marta.

Otrdiena, 30.07.1918.

Mans vismīļākais Hans!

Paziņoju Tev, ka šodien esmu saņēmusi Tavu mīļo vēstuli no 25.7., un saku par to vislielāko paldies. Es par to tik ļoti priecājos, un nemaz nedomāju, ka šodien atkal kaut ko saņemšu no Tevis. Kā pateicību par to arī mans mīļais Hanss atkal saņems ziņu, kas Tevi iepriecinās tikpat ļoti, kā es priecājos par Tavām dārgajām vēstulēm. Es arī ļoti priecājos par to, kā Tu aprakstīji savu ceļojumu uz Daugavpili, un varu iztēloties mazākais nelielu ainiņu no mana dārguma ceļojuma. Bet es domāju, ka Tev tas nebija nekāda lielā izprieca, un ja es tur būtu klāt, tad tas būtu daudz skaistāk, vai ne? Tomēr diemžēl tas vēl aizvien var būt tikai iedomas. Kad es esmu Rēgenvaldē, es bieži domāju: ak, ja tur būtu mana māja, un mēs abi varētu klejot pa mežu, bet protams, ka es par to varu tikai domāt. Tomēr pasaulē reiz iet tik jocīgi, un mums arī jāiet tam līdzi, vai ne, dārgais? Drīz atgriezīsies laiks, kad Tu varēsi būt pie manis. Manam nabaga dārgumiņam ir uzmetušās arī pāris pamatīgas tulznas, un man par to ir ļoti žēl, tomēr es ceru, ka nav tik ļoti slikti. Tev pāris dienas ir jāatpūšas un nav daudz jāskrien. Kā Tu raksti, Tu esi gājis pa ielu, kur dzīvo skaistas sievietes. Tās droši vien ir paciešami skaistas sievietes. Bet mans Hansiņš palika nelokāms, vai ne? Dārgais, nekrīti kārdinājumā, jo Tevi, uzticīgi mīlot, gaida Tava līgava. Es mīlu tikai Tevi vienīgo, un esmu Tev no sirds laba. Tāpat es klusībā domāju, ka mans Hanss jau ilgi guļ, kamēr es viņam rakstu. Ir jau pulkstens 11, un es vēlu patiešām jaukus sapņus. Briesmīgie sapņi mani ir atstājuši, un Tu nespēj iedomāties, cik ļoti par to priecājos. Ko Tu dari, mans mīļais dārgum, un kā Tev iet? Es ceru, ka patiešām labi. Laiks līdz šim ir jauks, tikai 3 dienas bija kļuvušas pretīgi aukstas. Es šodien beidzu rakstīt, un sūtu savam mīļajam dārgumam vissirsnīgākos sveicienus un skūpstus no tāluma, no uzticīgā mīlestībā par viņu domājošās Martas.

Vērienīga izstāde mūsu pusē:

Ziemassvētku baltajās noskaņās...

Монета хорошая, но надо дочищать.

Благодарю! Да, согласен, там еще до полной чистоты далековато.

Arī pogai mājās siltāk, nekā ārā

Pasts un telegrāfs darbojas arī aukstumā :

Белый налет это мыло?

Это мука. Но это только для фотосессии

Поднять рельеф

+1

kad uzspīd maija saule...

šis krustiņs ar visu aukliņu pie vācu 2.P.K. ierakumiem liek aizdomāties par tā kādreizējā nēsātāja likteni...

.

Kadrā pagadījās tāda koninka :